Ja pans Kleksis palaists garām…
Tiem regulārajiem Cauruma lasītājiem, kuri interesējas par iespēju paklausīties Panu Kleksi ne-tiešraidē, ziņoju, ka, pateicoties radio SWH centībai, paviršībai, vai apzināti atstātam “caurumiņam”, mums tāda iespēja atkal ir pieejama.
Ņemam jauno saiti http://80.232.162.149//arhivs2/SWH/2012/01/2012-01-16_10-00-00_SWH_Stereo.wma, izlabojam datumu un mēnesi uz mums vajadzīgo, iekopējam interneta pārlūkā, Winamp-ā, Media player-ī vai kur citur un aidā.
Turam īkšķus, lai šī fīča pastāvētu vēl krietni ilgi :)
Eltons Džons
Sarkanās ēkas augšējā stāvā ir atvērts logs un kura skan Eltona dziesmas. Es atrodos 400 metru attālumā un apbrīnojami skaidri dzirdu ne tikai basus, bet arī pārējos instrumentus un bez problēmām saprotu dziesmas vārdus.
Lai arī Eltons man neriebjas, tomēr izsaku visdziļāko līdzjūtību visiem apkārtnē dzīvojošajiem kaimiņiem. Turklāt, ja nemaldos, pret šādiem mūzikas mīļotājiem ārpus laika perioda no 23-7 ar legālām metodēm cīnīties nav iespējams.
Starp citu, arī ar muzicētājiem naktī cīnīties ir gandrīz bezcerīgi.
Elīnas Fūrmanes jeb Ellas klubs “Dstyle” uzvarējis tiesvedībā pret Vecrīgas iedzīvotājiem, kas 25 reizes pēdējo divu gadu laikā bija saukuši pašvaldības policiju un sūdzējušies par troksni nakts laikā.
Visas sūdzības tika apvienotas vienā lietā, un spriedums paziņots novembra beigās.
“Visas līdzšinējās sūdzības pret kluba “Dstyle” īpašniekiem par trokšņa radīšanu, kas traucē iedzīvotāju naktsmieru, tika atzītas par nepamatotām un atceļamām,” pavēstīja kluba pārstāvis Miķelis Ļaksa.
Manuprāt, vajadzētu aizliegt kuram katram pārdot sevišķi jaudīgas audioiekārtas. Ja tev tas nepieciešams profesionāli – izņem licenci un paraksties, ka esi gatavs gan samaksāt sodu, gan no savas iekārtas šķirties, ja regulāri pārkāpsi likumu.
Dokumentālais kino sucks
Vairumam cilvēku, šķiet, dokumentālais kino liekas kaut kas nebaudāms. Jo kā tā var būt – tiek sarīkotas filmu skates, manuprāt, fenomenālam filmu režisoram Hercam Frankam un to vidējais apmeklējums nav pat 10 cilvēki? Vai arī personīgāks piemērs – lai cik bieži es arī neaicinātu savus draugus paskatīties kādu dokumentālu vai pat tikai neierastāka formāta filmu, es varu būt gandrīz pilnīgi drošs, ka neviens neieradīsies.
Es diezgan ilgi šo fenomenu neesmu spējis saprast. Jo, ja skatos, piemēram, Herca Franka Augstāko tiesu, Flashback vai Jura Podnieka Vai viegli būt jaunam? tad man nudien nav skaidrs, kā tādas filmas var saukt par garlaicīgām. Neapgalvoju, ka šodien esmu šo īpatnību daudz labāk izpratis, bet, iespējams, esmu nonācis tuvāk izskaidrojumam.
Reiz pirms krietna laika mēģināju atrast National Geographic stila raidījumus. Šo to arī atradu, bet sajūsmā nebiju, lai neteiktu vairāk. Pirmkārt, stils bija mazliet līdzīgs kaut kādam Degpunktā vai citiem raidījumiem, kuros galvenais mērķis ir satraukt nabaga skatītāju ar asu sižetu un šausmām. Tas man dokumentālos raidījumos šķiet absolūti lieki, jo galvenais, kā dēļ es to skatos, ir saturs, un mana uzmanība nav jāpiesaista papildus, ja vien rādītais nav galīgs draņķis. Diemžēl, jo vairāk skatījos, jo mazāk saturs spēja mani pārliecināt ar savu kvalitāti.
Kādēļ es par to visu stāstu? Jo man ir pamatīgas aizdomas, ka augšminētos un nereti draņķīgos raidījumus cilvēki uzskata par dokumentālām filmām. Piemēram, ieejot LTV7 mājas lapā, ir pieejama pat atsevišķa sadaļa Dokumentālās filmas. Uzdrīkstēšos apgalvot, ka visi tur šobrīd redzamie brīnumi ir dokumentāli raidījumi, kuri nez kādēļ nosaukti par filmām.
Atšķirību starp raidījumu un filmu ir ļoti grūti izskaidrot. Raidījumi primāri ir paredzēti televīzijai, bet filmas – kinoteātriem. Raidījumi parasti strikti atbilst noteiktam laika formātam, piemēram 40 minūtes, bet filmas ne tik ļoti. Būtībā ir jāredz gan vismaz viena filma, gan raidījums, lai sajustu atšķirību. Bet, ja ir šaubas, vai tas ir raidījums vai filma, tad tas ir raidījums. Ja nav šaubu, ka tā ir filma, tad tā arī ir filma. Piemēram, Ērika Niedras sērija par Ulmaņlaikiem ir raidījums, bet “Ardievu, 20. gadsimt!” ir filma.
Diemžēl dokumentālo filmu nepopularitāte ir būtisks apgrūtinājums, ja kādu no tām tomēr noskatīties gribas. Internetā var mēģināt atrast pirātisko Lailas Pakalniņas Teodors, Jura Poškus Bet stunda nāk un droši vien vēl kādu. Bet Hercu Franku neatradīsiet. Hercu Franku jāmeklē krievu torentos, piemēram šādi (paldies Ilzei :)).
Tiem, kuri tik un tā šaubās, vai dokumentālas filmas var būt interesantas, no sirds ieteiktu internetā sameklēt un noskatīties vairākām balvām nominēto Exit Through the Gift Shop. Ja arī tā šķiet garlaicīga, tad mani nudien interesē, kādas filmas jūs aizrauj un kāpēc.
Kādēļ masu mediji tik bieži vēsta par šausmām un katastrofām?
Ļoti vienkārši. Paskatieties, kas visvairāk interesē mūs un mūsu līdzcilvēkus.
Ko pieprasa, tas jāpiedāvā.
Aina, iespējams, mainītos, ja masu mediji biežāk vēstītu par seksu.
Komentārs par ZRP preses relīzi par valsts finansētu kampaņu pirms referenduma
Pat ja Satversmē tas nav viennozīmīgi ierakstīts, Latvijas valstij ir tikai viena pastāvēšanas jēga un tā ir būt par vienīgo valsti latviešu tautai.
No tā arī izriet viss pārējais. Ir nevis jādomā, vai Latvijai no budžeta līdzekļiem apkarot “Vienotās Krievijas”, oi, Saskaņas centra, tfu, CVK organizēto referendumu par krievu valodu kā vienīgo, oi, pirmo, tfu, otru valsts valodu, bet gan absolūti noteikti jālikvidē šādi pūliņi ar visiem iespējamajiem līdzekļiem.
ZRP toties turpina laipot pa vidu, ziepējoties pa labi un pa kreisi.
Saistībā ar referendumu par krievu valodu kā otru valsts valodu, ZRP neatbalsta jebkādu valsts finansētu pirmsreferenduma kampaņu, kas varētu tikt interpretēta kā rezultātu ietekmējoša. ZRP uzskata, ka jebkāda aģitācija referenduma jautājumā partijām jāveic par saviem līdzekļiem.
It kā no šādas nenostājas būtu kaut minimāla praktiska jēga! Vai tiešām viņi joprojām cer izveidot bloku ar SC, kurā čum un mudž no Latvijas nodevējiem?
Man personīgi ir pat mazliet prieks par viņu absolūto beznostāju, jo tādējādi NA netiek atņemtas balsis.
