Ziņas no Liepājas
Anonimitāte un līdzjūtība
Šad tad netā var izlasīt dažādus personīgus bēdu stāstus. Īpatnējā kārtā cilvēki pret tiem parasti izturas diezgan nežēlīgi. Komentāros parasti raksta autors tiek cītīgi nolikts gar zemi. Protams, ir jau reizes, kad sarakstītais stāsts liekas izfantazēts. Tā parasti ir ar problēmu aprakstiem, kuros ir daudz vispārinājumu un praktiski nav nekādu detaļu. Piemēram – “Mani draugs piekrāpa ar draudzeni, jūtos šokēta, ko lai dara?” vai arī “Man ir 12 gadu, visi manā klasē ir darījuši To, bet es nē, ko lai dara?”
Neesmu sevišķi cītīgs šādu stāstiņu lasītājs, bet reizēm tādas glupības ir grūti nepamanīt. Bieži vien apzināti tiek piemeklēti visādi pārspīlējumi, lai izprovocētu citu cilvēku uzmanību. Un tad tikai var vērot, kā aug komentāru skaits tādiem izfantazētiem stāstiņiem. Man šie izfantazētie stāstiņi nepatīk vēl viena iemesla dēļ – ja līdzīgi kā piemērā ar 12 gadīgo meiteni tiek sarakstītas amorālas muļķības, lasītāji tās netīšām pieņem kā normu. Lielākā daļa jau tic tiem stāstiņiem un nav jau nemaz būtiski – īsti tie vai nē.
Vakar izlasīju stāstu, kas par 99,9% bija patiess. Ar mērenu vienaldzību pārlaidu tam acis un ielūkojos arī daudzajos komentāros. Ievēroju tajos vienu detaļu no autores puses, kas, iespējams, varētu palīdzēt viņu identificēt kā reālu personu. Pēc kādas stundas es jau zināju, gan kā sauc gan viņu pašu, gan kā sauc viņas puisi. Intereses pēc ielūkojos arī lielajā Latvijas personu datu bāzē jeb draugos.
Kad ieraudzīju viņas bildi, es varbūt nebiju šokēts vai sevišķi pārsteigts, bet… Es pirmo reizi spēju ieraudzīt šī cilvēka problēmu kā reālu, būtisku notikumu viņa dzīvē. Tas manī kaut ko aizskāra.
Tagad es domāju, ka, ja visi šie pusanonīmie komentētāji tiktu nostādīti neanonīmā komunikācijā ar raksta autori, retais no viņiem joprojām paliktu tāds skarbais viszinis ar savu vienīgo patiesību.
Varbūt tieši tas arī ir vajadzīgs, lai tavas problēmas nopietni uzklausītu – neslēpties aiz anonimitātes maskas, bet gan saņemties un runāt par to ar atklātu seju? Es gan kaut kam tādam nebūtu gatavs…
Krīzes beigas
Labu laiku vēl pirms treknajiem gadiem klīda runas, ka Latvijai vajag piesaistīt investīcijas. Uz to rēķina Latvija spētu attīstīties, tuvoties Eiropas līmenim utt. Tas arī tika izdarīts. Aiz rokas vai kā citādi Latvijā tika ievilkti investori.
Nav daudz iespēju, kā piesaistīt investīcijas. Reāli tāda ir tikai viena – piesolīt, ka investētājs pēc laika saņems atpakaļ vēl vairāk naudas.
Tā pamazām Latvijā ieplūda aizvien vairāk naudas. Pakāpeniski tā ieplūda arī vietējo iedzīvotāju kabatās – kam vairāk, kam mazāk, vieniem ar valsts starpniecību, citiem bez. Vienkāršākais piemērs ir bankas. Lai to bizenss sekmīgi darbotos, nauda jālaiž apritē. Pirms krīzes bankām naudas resursu bija daudz un kredīti tika teju vai mesti pakaļ. Nauda Latvijā tika iepludināta aizvien vairāk, preces kļuva aizvien dārgākas, īpašumu burbulis brieda utt.
Pastāv daudzas teorijas, kādēļ sākās pasaules krīze. Es sliecos ticēt, ka, lai kādi arī būtu to aizsākošie notikumi, pamatā ir cilvēku neticība saviem darījumu partneriem, politiķiem un pārējiem cilvēkiem. Globālā ekonomika ir tik sarežģīta, ka to saprot tikai retais. Krīzes sākums iezīmēja, ka ar šo milzīgo, nesaprotamo sistēmu kaut kas ļoti nav kārtībā. Tādā sistēmā esot, grūti saskatīt stabilas vērtības, kurām ticēt un uzticēties.
Latvijā šodien uzskatāmi var vērot, kā bankas cenšas savākt pēc iespējas vairāk naudas. Kredītus dabūt vairs tikpat kā nav iespējams, toties mēs tiekam dāsni kārdināti ar iespējām noguldīt naudu nākotnes vajadzībām. Citiem vārdiem sakot, tiekam mudināti aizdot naudu bankām, lai to īpašnieki varētu ar brīvi rīkoties savu vajadzību apmierināšanai.
Problēma ir tā, ka Latvijā nav tik daudz naudas, lai apmierinātu banku un pārējo investoru vajadzības. Nauda nav bezgalīgs resurss un Latvija to neražo. Latvijā uzņēmēji pārsvarā naudu pelna uz ārzemnieku investīciju rēķina. Tas tā ir vēsturiski izveidojies, droši vien tādēļ, ka tā bija iespējams nopelnīt daudz vairāk naudas nekā attīstot tūrismu, tehnoloģijas un ražošanu. Šobrīd uzņēmēji un nodarbinātie, kuri balstījušies uz investīcijām, paliek pie tukšas siles. Tas savukārt negatīvi ietekmē valsts budžetu.
Tā kā Saeimā un valdībā vairākumā ir to uzņēmēju pārstāvji, kuri iemācījušies veiksmīgi dzīvot uz investīciju rēķina, naivas šķiet cerības, ka viņi gribētu un spētu realizēt atbalstu tehnoloģiju attīstībai, ražošanai un tūrismam. Viņi šīs iespējas neredz un neprot realizēt, jo tās neredz uzņēmēji, kas stāv aiz viņu mugurām. Diemžēl tādi mūsu pašu vēlētais parlaments un valdība ir. Uz pašvaldību vēlēšanu rezultātiem raugoties, šķiet, ka nav arī cerību uz pozitīvām pārmaiņām tuvākajā laikā. Lielākais, ko no valdības varam prasīt, ir, lai viņi netērētu naudu, kur tas nav vajadzīgs, un neaizrautos ar nepārdomātiem nodokļiem. Bet izvilkt valsti no krīzes šie cilvēki visticamāk nespēs, lai kādas arī lietussargu revolūcijas mēs nerīkotu.
Latvijas krīze tuvosies beigām, kad lielāka daļa nodokļu maksātāju iemācīsies pelnīt, nepaļaujoties uz ārzemju investīcijām. Bet tam būtu vajadzīgi radoši, tālredzīgi cilvēki ar citu pieeju uzņēmējdarbībai. Vide gan tādu talantu attīstībai nav pateicīgākā – birokrātisks slogs, ārzemju tirgos attīstās slēpts protekcionisms, kompetenta darba spēka ekonomiskā emigrācija u.c. apgrūtinoši faktori. Es personīgi citu izeju pagaidām neredzu. Vienīgi īstermiņā var un vajag uzlikt apgrūtinājumus investīciju / peļņas atvilkšanai no uzņēmumiem.
Par čivināšanu un web adrešu īsinātājiem
Pēc Dzintara uzaicinājuma reģistrējos twitterā. Paskatījos, papētīju, bet īstu jēgu tam tā arī nesaskatīju. Pie tam vēl darbā twitter ir nogriezts. Tos cilvēkus, kuru čivināšana mani interesē, pievienoju RSS listei, kuru atjaunoju tieši tad, kad pats to vēlos. Es pats nemaz īsti nezinu, ko savā twitter kontā rakstīt. Pārsvarā visu svarīgāko rakstu Caurumā, kuru mani dārgie draugi var pievienot savos RSS lasītājos. Ieraksta limits 140 simbolu īsumā man liekas daudz, daudz par maz. Varbūt vienīgi par kādiem pasākumiem, uz kuriem grasos doties, varu iemest info arī twitter kontā. Čivināt, lai dublētu RSS, īsti nevēlos. Ja nu kādu tautieti Cauruma ieraksti interesē, viņš tos tāpat atradīs. Starp citu, ievēroju arī, ka, lai saīsinātu twitter rakstāmo web adrešu garumu, tiek lietoti adrešu saīsinātāji. Sauciet to par paranoju, bet man ļoti nepatīk klikšķināt uz adresēm, ja nezinu, kur tās mani aizvedīs. Tad jau es tikpat labi varu izveidot vīrusu, paslēpt to zem šādas saites, iemest savā twitterī un aidā – daļa manu lasītāju datoru tiek inficēti. Pēcāk viņi nemāk tikt no tā vaļā, zvana man, es atnāku ciemos un par nelielu samaksu viņiem palīdzu no tā atbrīvoties… Pietiks, aizfantazējos.
Starp citu, lūk, kur cenši jau ko līdzīgu centušies izpildīt.
Par RSS
RSS ir formāts, kādā iespējams saņemt dažādas ziņas, bloga ierakstus vai to komentārus. Kādēļ to lietot? Ja mums ir daudz interneta lapu, kuras reti tiek atjauninātas, kā piemēram, Caurums, ir diezgan neērti un ilgi katru reizi tās atvērt no jauna, lai pārliecinātos, ka atkal nekā nav. Tā vietā šis lapas ir iespējams salikt vienā sarakstā, kurā automātiski tiktu pārbaudīts, vai tajā norādītajās lapās ir parādījies kāds jauns ieraksts.
Programma vai spraudnis, kas darbojas ar lapu sarakstu, ir RSS lasītājs jeb RSS reader. Savā starpā tie atšķiras ar iespējām atjaunot sarakstu pēc noteikta laika perioda vai manuāli, izkārtojumu, noformējumu, pieejamību no interneta u.c. Daļai interneta pārlūku tie jau ir iebūvēti. Es personīgi lietoju Firefox spraudni Sage reader. Tas ir vienkāršs, neēd daudz atmiņas un atjauno lapu sarakstu tikai tad, kad pats to vēlos. Lai pievienotu lapu lasītāja sarakstam, nepieciešams attiecīgajā lapā atrast tās RSS adresi. Piemēram, Caurumam tā ir http://redstar7.wordpress.com/feed. Daļa lasītāju RSS adreses prot sameklēt paši.
Protams, ne visām web lapām ir RSS atbalsts. Svarīgi ir nesakraut sarakstā visu iespējamo, piemēram, sporta un ziņu portālus. Lapām, kuru informācija mainās bieži, RSS var lietot, bet varbūt pat ērtāk tās ir apmeklēt tāpat.
Stāsts par tiesvedību
Ziniet, man ir tāda pilnīgi dīvaina sajūta – tu stāsti cilvēkiem par valsts apzagšanu, iedod dokumentus, kuri par to neapšaubāmi liecina, bet viņiem, izskatās, tas ir pilnīgi vienaldzīgi. Vēl vairāk – līdz pat šim brīdim liekas, ka tiesībsargi dara visu iespējamo, lai tikai kāds nebūtu jāsauc pie atbildības. Jo manis apsūdzēto starpā bija divu partiju ģenerālsekretāri, trīs ministri, četri bijušie ministri un divi bijušie Saeimas deputāti, neskaitot daudzus sīkos gariņus, kuri visi ir vai bija sasēduši valdēs un padomēs. Iedomājieties to skandālu, ja visa šāda kompānija tiktu saukta pie atbildības! Piedevām es konsekventi pieprasīju visa piesavinātā atmaksu valsts kasē. Vai kāds ir dzirdējis kaut vienu gadījumu, kad to no kāda to būtu pieprasījuši (ja neskaita tādu sīkumu, kā zemeņu kūku).? Bet te ir runa par simtiem tūkstošu un pat miljoniem. Tad kas man bija jādara? Klusējot uz visu to jānoskatās?
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=25354611
Par līdzcilvēkiem
Reizēm man kauns par saviem tautiešiem, līdzpilsoņiem un blakus dzīvojošajiem nepilsoņiem. Īpaši šodien. Es pats gāju garām tā saucamajam piketam Esplanādē un dzirdēju mazlietiņ no sacītā. Pieklājīgi izsakoties, demagoģija. Katrs, kam nebija slinkums un kurš droši vien iepriekš bija pieteicies, varēja tikt pie brīvā mikrofona un publiski nolaist tvaiku. Tomēr izrādās, ka viens cilvēks no valdības ir gana drosmīgs, lai parādītos cilvēkos un runātos ar viņiem. Mūsu vēsturē kopš neatkarības atgūšanas neatceros situāciju, kad kāds no tajā brīdī nepopulārajiem cilvēkiem būtu spējis doties pie parastās tautas. Par to es E.Repšem izsaku dziļu atzinību.
Tomēr sanākušie ļautiņi acīmredzot uzskatīja, ka labāk klausīties vienpusēju demagoģiju un mūsu finanšu ministru aizdzina prom. Laikam viņi nav gatavi demokrātijai…
Kāpēc dalīties ar nēģeri Āfrikā?
Kāds var jautāt: kāpēc man jādalās ar kaut kādu nēģeri Āfrikā? Atbilde: nu, kaut vai tāpēc, ka tu varēji piedzimt viņa vietā. Tava drošība ir nepastāvīga; šodien visi par naudu pieejamie prieki, rīt – krīze, bezdarbs, kataklizma, karš. Un vispār tas nav taisnīgi. Jo šis nēģeris ir tavs brālis. Jo visi cilvēki būtībā ir Viens. Jo bez mīlestības šajā pasaulē nekam nav vērtības, bet īsta mīlestība nozīmē arī rīcību un atbildību.
Taču lielākā daļa cilvēku šādi nejūtas. Pasaulē ir garīgā krīze.
Piedot vai atriebties?
Piedot vai atriebties? Apskatīsim, kādas ir abu variantu priekšrocības un kādi ir trūkumi.
Piedošana ir process, kas ļauj aizmirst pāridarījuma sāpes. Tas ir veids, kā sev pašam pateikt, ka pietiek. Pietiek pārdzīvot par sāpēm, laiks tās aizmirst un jārod vieta savās domās kaut kam citam.
1. variants. Pāridarītājs nožēlo, mēs piedodam.
Teorētiski ideālajā gadījumā pie mums atnāk pāridarītājs un patiesi no sirds nožēlo sevis izdarīto. Piemēram, mūsu labākais draugs atvainojas, ka aizmirsis mūsu dzimšanas dienu. Viņš patiesi nožēlo, īsti pat nesaprot, kā spējis to aizmirst. Mēs redzam, ka tas, ko viņš pārdzīvo, viņam ir ļoti svarīgi. Neapzinoties mēs ņemam vērā, ka viņam tas ir svarīgāk nekā mums toreiz dzimšanas dienā, kad jutāmies nedaudz labākā drauga aizmirsti. Šis mirklis, kad saprotam, ka mūsu pagātnes pārdzīvojums nav tik svarīgs kā mūsu labākā drauga šā brīža patiesās bēdas, ir patiesā piedošana. Mēs draugam sākam just līdzi un rīkojamies, lai viņa stāvokli atvieglotu, — mierinām viņu, sakām, ka viss ir kārtībā, utt.
Mēs esam ar mieru aizmirst, ka mums nodarīts pāri. Nepaliek nekādu pretenziju ne mums pret viņu, ne viņam pret mums. Viss tiek piedots un aizmirsts. Jebkurā gadījumā piedošana ir tikai mūsu personīgā darbība. Tā nekā tieši neiespaido mūsu labāko draugu, kuram tiek piedots. Pat ja viņš īpaši lūdz piedošanu. Šis ir ideālais gadījums, kas salīdzinoši nesāpīgi ļauj aizmirst lietas, kuras mēs labprāt nebūtu piedzīvojuši.
Šo variantu iespējams arī notēlot ar mērķi mierināt mūsu labāko draugu. Ja esam līdzjūtīgi, varam tā rīkoties, domādami, ka ar savām sāpēm tiksim galā ātrāk un vieglāk nekā mūsu labākais draugs. Tādā gadījumā šis pēc savas būtības būtu trešais variants.
2. variants. Pāridarītājs nenožēlo, mēs piedodam.
Mazliet grūtāk ir piedot cilvēkam, kurš savu nodarījumu nenožēlo. Ar šo brīdi piedošanas analīze sāk kļūt interesantāka, jo rodas pirmās grūtības.
Piemēram, kāds jauns cilvēks trolejbusā nedod vietu pensionārei, lai arī viņš tiek aicināts vietu atbrīvot. Ir acīm redzams, ka jaunais, sēdošais cilvēks nenožēlo savu rīcību, citādi viņš pieceltos kājās. Lai nu paliek viņa personīgie motīvi, mūs vairāk interesē pensionāre.
Viens no iespējamiem pensionāres rīcības variantiem varētu būt teikums «Viņš jau nedomā par to, ka būs vecs». Šis ir viltīgs teikums, tas var būt domāts gan kā slēpts pārmetums, gan arī vienkāršs situācijas komentārs ar mērķi izlīdzināt saspringto situāciju. Vēl viens variants varētu būt teikums «Viņš jau vēl nesaprot (ko dara)…». Arī aiz šā teikuma var slēpties mēģinājums ievainot jauno cilvēku, mēģinot viņam nodot zemtekstu: «Tu vēl esi pārāk dumjš!»
No malas ir grūti spriest, vai tas, kam nodarīts pāri, ir samierinājies ar savām sāpēm. Jo skaļi pateiktie vārdi var liecināt arī par mēģinājumu ievainot pāridarītāju ar mērķi atriebties. Nav iespējams nepārprotami nodalīt, vai cilvēks mēģina patiesi piedot vai tikai, glābjot savu pašcieņu un prestižu otra acīs, mētājas ar cēlām frāzēm. Ja piedots tiek klusībā, par to īpaši nerunājot, piedošanas fakts kļūst ticamāks. Jo cilvēks jau ir samierinājies ar sāpēm, kuras viņam tikušas nodarītas, un tās viņu nespēs sāpināt vēlreiz. Līdz ar to jaunajam cilvēkam trolejbusā nav tieša sakara ar pensionāres subjektīvajām izjūtām un viņas lēmumu — piedot vai nepiedot?
3. variants. Pāridarītājs nožēlo, mēs nepiedodam.
Šis ir viens no visizplatītākajiem gadījumiem, īpaši tā slēptajā formā. Pie mums atnāk cilvēks, kurš mums nodarījis pāri, un saka, ka nožēlo sevis izdarīto, un lūdz piedošanu. Piemēram, kāds mums tuvs cilvēks mūs aiz muguras ir nekrietni aprunājis un vēlāk nāk mums atvainoties. Bet mums ir grūti piedot šādu viņa rīcību. Mēs nezinām, vai šāda situācija nevar atkārtoties. Turklāt mēs varbūt nesaprotam, kāpēc tieši viņš tā darījis. Iespējams, ka domās sev jautājam: bet ja nu viņš patiešām tā domā? Un vēl ļaunāk — ja nu viņam tobrīd bija arī taisnība?
Attiecībā uz piedošanu nav nekādas nozīmes, ko mēs viņam atbildam. Tā tikpat labi var būt frāze «es neturu uz tevi ļaunu prātu» vai arī «ja kaut kas tāds atkārtosies, tad gan…». Jo, ja sirdī mums rūgtums par otra rīcību paliek, nevar būt runas par piedošanu. Tad tā nav īsta un mēs mēģinām apmānīt sevi, otru cilvēku vai abus uzreiz. Šis ir visai slikts variants, jo viegli var novest pie drūma garastāvokļa un nervozitātes. Turklāt šo problēmu cēloņi var palikt neskaidri, jo esam sev «apsolījuši» par šo situāciju ar otru vairs nerunāt. Un tomēr domās grēkojam, atkal un atkal atgriežoties pie šīs situācijas, pārdzīvojot to atkal un atkal. Iespējams, uzskatām, ka mūsu pāridarītājs nezina, kā mēs esam cietuši viņa rīcības dēļ.
Tomēr, ja spējam pieņemt, ka otrs savu rīcību patiesi nožēlo, mums piedot kļūst vieglāk. Tas ļauj mums pārskatīt situāciju no jauna — ar otra acīm un tuvina mūsu subjektīvajai situācijas izpratnei. Piemērojot konkrēto piemēru, mēs varētu iedomāties, ka mums tuvais cilvēks nonācis prāta aptumsuma brīdī un ļāvies kaut kādām mirkļa emocijām. Iespējams, viņu bija apsēdis nelabais gars vai arī, pazemojot mūs, viņš cerēja uz materiālu labumu. Mēs piemeklējam viņa varbūtējos, bet varbūt arī patiesos rīcības motīvus mūsu izpratnei par situāciju, kas ļauj mums ar to samierināties un beigu beigās piedot.
Iespējams arī, ka mēs pāridarītājam piedot nemaz nespējam. Par to rakstīts mazliet tālāk.
4. variants. Pāridarītājs nenožēlo, mēs nepiedodam.
Arī šis ir izplatīts gadījums. Mums kāds ir nodarījis pāri, un mēs nespējam samierināties ar viņa nodarīto. Šis variants ir mazliet labāks par iepriekšējo, jo nav iespējas iegūt depresiju ar neskaidriem cēloņiem. Toties paliek iespēja iegūt depresiju ar zināmiem cēloņiem. Piemēram, kāds jaunietis kompānijas aizsegā un pavadībā mūs uz ielas spēcīgi pagrūž. Viņš un viņa draugi par to pasmejas, bet mēs jūtamies dusmīgi un, ļoti iespējams, arī bezpalīdzīgi, kas iespaido mūsu vērtējumu par sevi. Ir acīm redzams, ka jauniešu kompānija pat nedomā neko nožēlot, viņiem galvenais ir jautrība uz mūsu rēķina. Viņi smejas, jo redz, ka mūsu, mūsuprāt, cienījamā personība nonāk sociāli zemākā stāvoklī.
Mēs vairs viņu acīs neesam pārāki par viņiem, bet gan kļuvuši mazvērtīgāki. Tā kā mēs to apzināmies un arī nespējam saprast, vai šī viņu «spēle» ir beigusies, mēs nesaprotam, kā rīkoties. Būs cilvēki, kuriem šis incidents neiespiedīsies atmiņā, bet tie, kas ir augstākās domās par sevi, salīdzinot ar citiem, iekšēji dusmosies. Un šīs dusmas ilgs līdz piedošanai vai īstenotai atriebībai.
Nepiedodot mēs nodarbinām savas smadzenes ar domām par savu sāpju cēloņiem, to analīzi un iespējamiem rīcības variantiem pagātnē, tagadnē vai nākotnē. Tas prasa laiku un var izraisīt lieku nervozitāti. Ja šo domu ir tik daudz, ka tās mūs apgrūtina, labākais risinājums būtu meklēt ceļu, kā piedot.
Alternatīva piedošanai ir atriebība. Ja nevēlamies pakļaut sevi liekai nervozitātei vai nebūt ne tik vienkāršajam piedošanas procesam, tas ir tikpat lielisks veids, kā atbrīvoties no šīm problēmām. Tajā pašā laikā atriebība ir ceļš uz piedošanu. Jo atriebjoties mēs savā prāta nolīdzinām pāridarījumu mums ar to, ko izdarām mēs — ar mūsu apzināti vai neapzināti veikto darbību, kuru var nosaukt par atriebību. To var izskaidrot tā, ka vieglāk ir piedot mums līdzīgiem cilvēkiem. Un, ja cilvēks ir cietis tāpat kā mēs, mēs viņam spējam piedot vieglāk.
Tā kā prāts pāridarījumu cenšas izskaidrot, neizbēgama ir pāridarījuma sadursme ar pastāvošajiem uzskatiem. Atriebjoties mēs savā galvā nokārtojam rēķinus ar mūsu pretinieku. Un atkal — ar pretinieku tam nav nekāda tieša sakara. Viņš, iespējams, pat nesapratīs, par ko mēs mēģinām viņu sāpināt. Ja sapratīs, tālākais jau būs atkarīgs no viņa un viņa izvēles starp piedošanu un atriebību.
Ja pazīstam pretinieku, ir iespējams iespaidot viņa izvēli tā, lai viņš izvēlētos vienu no trim iespējām: piedot, atriebties vai nedarīt neko. Šajā gadījumā «zelta» vidusceļš reizēm nebūt nav zelta, kaut gan nekā nedarīšana bieži vien ir arī nervu sistēmu postošākais variants. Protams, nekā nedarīšana var pārvērsties gan par atriebību, gan piedošanu, tomēr jebkurā gadījumā neglābjami būs zaudēts laiks un nervu šūnas, līdz būsim izšķīrušies par vienu no divām alternatīvām. Tādā gadījumā tiek piedots «ar laiku», bet šis process izvēršas daudz ilgāks un nereti arī sāpīgāks nekā tad, ja jau pašā sākumā tiktu izvēlēta viena no divām alternatīvām.
Piedošanas process ir samierināšanās ar sāpēm. Ļoti palīdz ievērot, ka «tik traki jau nav» un ka būtu varējis būt vēl sliktāk. Kaut vai salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem. Lai samierinātos, jāiedveš sev doma, ka «tas nav tik būtiski». Jāatstāj pagātne un jādzīvo ar skatu tagadnē, neredzot pagātnes radīto iespaidu uz tagadni. Parasti piedot nav viegli, īpaši, ja tas iepriekš ticis darīts reti. Tomēr ar katru reizi to darīt kļūst aizvien vieglāk. Tam nepieciešams tikai redzēt mazliet pāri savam ego un pagātnes notikumiem.
Piedot ir vieglāk, ja tiek saskatītas likumsakarības ar piedevēja vērtību sistēmu. Piemēram, ja tas, kam nodarīts pāri, tic, ka Dievs pāridarītājam atmaksās, piedot ir vieglāk. Pats piedošanas process nereti izvēršas par cīņu starp neelastīgiem uzskatiem, iekšējo vērtību sistēmu un pāridarījumu. Aizvainojums ceļas no cilvēka iekšējās uzskatu un vērtību sistēmas sadursmes ar pāridarījumu. Ar prātu tiek salīdzināti pāridarītāja varbūtējie uzskati un vērtību sistēma ar saviem uzskatiem un vērtību sistēmu. Piedošana iespējama, kad starp abām šīm frontēm tiek atrasts kompromiss. Tā atrašanā var palīdzēt «taisnīgas» atmaksas īstenošana jeb sodīšana. Sods nav piedošana. Sods ir «legalizēta» atriebība. Tieši tāpat kā atriebšanās sods var palīdzēt samierināt cietušā uzskatus ar esošo situāciju un līdz ar to arī piedot. Tāpēc tas arī tiek tik plaši lietots cilvēku sabiedrībā.
Savā ziņā taisnība ir arī tiem, kas uzskata, ka sods un atriebība ir audzinošs līdzeklis. Es gan vēlētos no savas puses piebilst, ka tikai saprātīgi lietoti šie līdzekļi ir efektīvi. Citādi dažbrīd ir vērojami gadījumi, kad, piemēram, pērtiķi māca runāt, bet, tā kā viņš neklausa, viņš jāsoda. Sadzīvē gan biežāk vērojami sodi no sērijas «ja tu mani nemīli, tev par to jāsaņem sods».
Sods ir derīgs un vajadzīgs, ja gribam pamācīt objektīvi nesaprātīgāku būtni, piemēram, iemācīt mazam bērnam, ka pāri ielai jāiet pie zaļās gaismas un vietās, kur tas ir pieļaujams. Bet objektīvs nesaprātīgums ir subjektīvi vērtējama lieta, tāpēc neapšaubāma taisnība par sodīšanas nepieciešamību nevar pastāvēt.
Šī ir mana pati pirmā publikācija. Tādēļ iekopēju, lai nepazūd.
