Par vainīgajiem
Ja cilvēkam kaut kas neiet, nepadodas kā vajag vai vienkārši neveicas, viņš jūtas slikti. Viņš sāk sevi vainot, slīgst depresijā, zūd darba spējas un dzīves prieks. Bet regulāras neveiksmes ir bieži novērojama parādība visiem, kuri kaut ko mēģina darīt. Cilvēkam pat pašam nav jākļūdās, pietiek ar to vien, ka citi tevi uzskata par vainīgu. Tādēļ, lai nebojātu sev nervus un nezaudētu darba spējas, ir nepieciešams ātri un efektīvi rīkoties. Viens no variantiem ir novelt vainu uz kādu citu. Lai sev un saviem oponentiem var norādīt un teikt – redziet, lūk, viņš vainīgs pie visa! Tad visi to vienu vainīgo aprej, nomētā ar akmeņiem, izņirgājas pēc sirds patikas un dzīvo tālāk līdz nākamajai neveiksmei.
Vēsturiski pierādījies, ka nomētāšana ar akmeņiem nav ilgstpējīgs risinājums. Jo, redz, neveiksmju ir daudz, bet, ja tu savu oponentu esi jau reiz aizraidījis pie tēviem, grūti viņu vainot par jaunām neveiksmēm. Piemēram, Čikatilo. Noslepkavoja maniaks 53 cilvēkus un viņu par to nošāva. Tas arī viss. Par 54., 55. vai 90. upuri viņš vairs neatbildēs.
Tādēļ ir izdevīgi ļaunuma sakni saglabāt dzīvu. Citādi nākamreiz jāmeklē jauns vainīgais. Veiksmīgs piemērs ir Osama bin Ladens. Viņa organizētie terora akti bija šausmīgi tieši ar bailēm un neziņu, kura tos pavadīja. Vai tiešām tas bija pēdējais terora akts? Vai kaut kur tūlīt nekritīs vēl kāda lidmašīna? Varbūt rīt mums krānā tiks saindēts ūdens? Šādu baiļu aizsegā ir iespējams izvērst bezgalīgu un milzīgi dārgu cīņu pret terorismu par nodokļu maksātāju naudu. Kad parādīsies jauns, efektīvs vainīgā tēls, Osama savu ļaunuma saknes misiju būs izpildījis un beidzot tiks aizturēts un nošauts. Tā teikt, lai apmierinātu pūļa alkas pēc asinīm.
Mazliet rafinētāks veids ir vainot abstraktu ienaidnieku. Piemēram, veselu valsti. Kāpēc valsts ir abstrakts ienaidnieks? Tādēļ, ka gadījums, ka viens indivīds nevar ciest visus otras valsts indivīdus, ir anomālija, jo viņam fiziski nav iespējams pat ar visiem sevis ienīstajiem subjektiem iepazīties, kur nu vēl atrast pamatu naidam.
Realitātē tomēr ir daudz gadījumu, kad viena tauta it kā nevar ciest otru. Piemēram, irākieši amerikāņus vai nesenā vēsturē vācieši ebrejus. Piemērs kā kultivēt etnisko naidu ir kaut vai Krievijā it kā veiktās aptaujas par valsts ienaidnieku. Tādas aptaujas rezultātus izlasot, indivīds pats domās salīdzina atbildes – Igaunija, Gruzija vai ASV un parasti nemaz neaizdomājas par jautājuma absurdumu pēc būtības.
Vēl viena abstraktu vainīgo kategorija ir mistiskas parādības. Kāpēc mans mazais dēliņš šodien tik niķīgs? Skaidrs, ka viņu apsēdis lietuvēns. Kādēļ Latvijā ir krīze? Vienkārši sātans sabiedrību ir iekārdinājis ar materiālājiem labumiem un tagad Dievs mūs par to soda… Pēdējā laikā, mazinoties reliģijas nozīmei rietumu sabiedrībā, šādi izskaidrojumi zaudē savu nozīmi vai izskatās naivi. Tādēļ tos lieto aizvien retāk.
Vislabāk tomēr ir vainot konkrētu cilvēku. Viņu tu vari satikt, ieraudzīt, aptaustīt un iespļaut sejā, ja ļoti gribas. Tomēr būtiski ir viņu saglabāt dzīvu un darba spējīgu. Vēl labāk ir, ja tādu ir vairāki, ideālā variantā vāji organizēta grupa. Tad vainīgos pēc nepieciešamības dažādās situācijās var sameklēt citus. Pa laikam, kad pūlis brēc pēc asinīm, vienu vai dažus var izmest laukā saplosīšanai un dot ilūziju, ka noziedzīgā banda tiek kontrolēta. Piemērs – Saeimas vēlēšanas. Pūlim tiek iestāstīts, ka viņš spēj kaut ko ietekmēt un tas naivi tic, ka tiešām reizi četros gados tas realizē savu varu. Bet tā kā 100 cilvēku kopu vainot ir pagrūti, efektīvāk ir izveidot tādu kā vainīgo supereliti jeb valdību. Valdības morālās nastas atvieglošanai ir iekārtots arī prezidenta amats. Tad pūlis pats sadalās vairākās daļās – vieni savās likstās vaino prezidentu, citi premjerministru, vēl daži attiecīgās nozares ministru. Ja nu kādam vairāk tīk vainot abstraktas lietas nevis dzīvus cilvēkus, viņš var ķerties pie partijām.
Tā kā par vaininieku labprātīgi neviens nevēlas kļūt, šī iespēja ir padarīta par privilēģiju. Vaininiekiem pienākas lielas algas, dažādas kompensācijas, brangi apsargi un citi labumi. Lai pūlis pie neveiksmēm vainotu tieši paredzētos vaininiekus, viņiem tiek dota nosacīta vara. Kāpēc nosacīta? Tādēļ, ka radikālas pārmaiņas tik un tā nav iespējamas, to nodrošina saistības pret citām valstīm un starptautiskajām organizācijām. Turklāt naudu, kas ir visa pamatā, valstis pašas neražo. To, protams, var mēģināt darīt, bet tad tie būs tikai tādi Zimbabves dolāri ar deviņām nullēm uz naudas zīmēm.
Es negribu teikt, ka aiz tā visa stāv mums nezināmi vīri vai sievas, kas šos mehānismus apzināti ir noregulējuši. Es to nezinu. Ir tikai atsevišķas lietas, kas ļauj tā domāt. Piemēram, Latvijas valdības pēdējos gados ir tā kritizētas, ka tiešām sāk šķist, ka galvenā to pastāvēšanas jēga ir, lai iedzīvotājiem būtu, ko lamāt. Bet par to katrs lai spriež pats.
Kapu svētki
Parasti mana gada gājuma cilvēki īpaši bieži kapos nav manāmi. Droši vien tāpēc, ka viņiem nav daudz cilvēku, pie kuriem aiziet nolikt kādu svecīti vai puķīti. Arī es uz kapiem parasti dodos reti. Šad tad mammai biju aizgājis palīgā kādu kapu sakopt tieši kapu svētku reizē. Bet tikai viena no tām bija tumsā un tad es biju tik mazs, ka tikpat kā neko vairs neatceros. Vakar neplānotā kārtā sanāca doties gar Rīgas Meža kapiem, kad bija jau satumsis un nolēmām ar draudzeni tajos iegriezties. Un redzētais bija visai iespaidīgs.
Kapos tikpat kā nebija cita apgaismojuma kā vien uz kapu kopiņām liktās svecītes. Laiks bija silts, cilvēku daudz un uzmanīgāk nekā ierasti vajadzēja skatīties, lai neuzskrietu virsū kādam tumšam, pretimnākošam stāvam. Vispirms aizgājām līdz Jāņa Čakstes kapa vietai, kur bija ļoti daudz svecīšu. Nezinu, kāda cilvēkiem ir motivācija mūsdienās doties likt svecītes pie mūsu valsts pirmā prezidenta. Kādi to droši vien dara tādēļ, ka tā ir pierasts. Bet noteikti ne jau visi. Varbūt viņi joprojām tic Latvijas gaišajai nākotnei?
Pēc tam tāpat pa svecīšu gaismas kliedēto tumsu devāmies uz Brāļu kapiem. Uz katras kapa kopiņas bija vismaz pa vienai svecei. Visapkārt tumši cilvēku stāvi, dzirdamas klusinātas sarunas. Un lielais vairums dodas iedegt un nolikt svecītes – vēl un vēl.
Prom ejot, jutos mazliet lepns, ka ar mūsu tumšajiem stāviem bijām papildinājuši šo skaisto, tradicionālo Latvijas Notikumu. Lai starotu Rīga, nevajag iztērēt 300′000 Ls. Tā jau tāpat pa laikam staro, vajag tikai mācēt to saskatīt.
Rīgas neglītuma vēsture
Te būs informācija par, manuprāt, ļoti interesantu izstādi / diskusiju. Vienīgi žēl, ka laiks ir nozīmēts pirmdienas pēcpusdienā, būs grūti izrauties. Uzaicināto cilvēku sastāvs ir ļoti spēcīgs no abām pusēm.
Vēloties vērst sabiedrības uzmanību uz “aizdomīgo” buvniecibas objektu īpatsvaru Rīgā un rosināt diskusiju pilsētvides veidotāju vidū par to, kā padarīt pilsētvidi ne vien estētisku, bet arī ētisku (ja vien viens neparedz otru), aicinām Jūs apmeklēt foto izstādes „Neglītuma vēsture” atklāšanu un diskusiju 2009.gada 9.novembrī no 15:00 līdz 17:00 Kaļķu ielā 2 (ieeja no Kungu ielas).
Diskusiju vada: Māris Olte
Piedalīsies: Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs, Rīgas Pilsētas Arhitektu biroja direktors Jānis Dripe, fotogrāfe Māra Brašmane, arhitekts Pēteris Bajārs, advokātu biroja Liepa Skopiņa Borenius partneris Lauris Liepa, Fonds starpdisciplinārai sadarbībai pārstāvis Artis Zvirgzdiņš, Daugavas kreisā krasta kustības aktīvists Mārcis Sokolovskis, Pasaules Dabas fonda Latvija direktors un Sorosa Fonds Latvijai valdes loceklis Uģis Rotbergs, Mežaparka Attīstības biedrības pārstāvis (tiek precizēts), Delnas projektu vadītāja Aiga Grišāne.
Celtnis
Sākumā ir klusums. Parādās vīrieša kailķermeņa apakšējā daļa. Netīra, smilšaina un apsnigusi, izņemot dzimumlocekli. Penis bez redzamas ārējas stimulācijas pamazām kļūst stingrāks līdz pēc trim ar pusi minūtēm tas ir jau pavisam saslējies.
Tālāk parādās liela mašīna, līdzīga traktoram un celtnis. Traktoram piestiprināts kaut kas līdzīgs kokam ar visām saknēm. Apkārt rosās strādnieki, kaut ko meklē pie mašīnas un zem tās, iespējams, pēta, kāpēc tas nedarbojas. Celtnis lēnām paceļ traktoru.
Varam apskatīt traktora apakšu, dažādas asis un zobrati. Tā riteņi griežas un atkal varam ieraudzīt kailo vīrieti, kurš apgūlies tieši zem traktora ass, kura pārvada kustību no motora uz aizmugurējiem riteņiem. Mute vīrietim ir aizbāzta ar paprāvu puķi. Parādās penis, no kura izplūst sperma. Tad penim tiek uzlikts sietiņš, caur kuru sperma sūcas laukā. Roka liegi pieskaras penim. Traktora ass griežas ap savu asi un uz tās rotē kaut kas balts, līdzīgs paprāvai vāzei, iespējams, pamatīgi spermas krājumi. Vīrietis to glāsta ar savām netīrajām, dāsni apspermotajām rokām. Griežas arī traktora riteņi. Vīrietis berzē savas ģenitālijas gar balto veidojumu uz rotējošās ass. Var redzēt, ka ānusā viņam iesprausts kaut kas līdzīgs prāvam sīpolam ar lokiem uz iekšu un sīpolu ārpusē. Tā vairākas minūtes. Titri.
Tas ir Destricted – Hoist, Matthew Barney (2006) brīvs atstāsts. Aizpagājušajā gadā rādīja Baltijas Pērlē.
Runā ar mani krieviski!
Pirms pāris dienām, līgumu slēdzot, gadījās to kārtot ar divām krieviski runājošām tantēm (58 un 37 g.v.), kuras jau ilgstoši uzturas Latvijā. No sākuma viss gāja gludi – es runāju latviski, viņas krieviski un kaut kā jau sapratāmies. Man vismaz tā šķita. Bet pēc kāda brīža nācās atkal izrunāt vienu viņām nepatīkamu līguma punktu un tad man gāja diezgan interesanti.
Piezvanīju vienai no tantēm un pastāstīju, kas par lietu. Viņa mani manāmi nesaprata. Izstāstīju vēlreiz to pašu citiem vārdiem. Viņa joprojām nesaprata un lūdza, lai piezvanu otrai tantei.
Labi, piezvanīju otrajai tantei un izstāstīju savu viedokli. Viņa man paziņoja, ka nav sapratusi ne vārda no manis sacītā. Mēģināju pastāstīt to pašu vēlreiz citiem vārdiem. Tiku pārtraukts un saņēmu jautājumu jau visai skaļā tonī, kāpēc es nerunājot krieviski, jo es tak visu saprotot, tikai kaut kāda principa pēc nerunājot krieviski, kā es darbā spēju strādāt bez krievu valodas un vispār puspasaule runājot krieviski… Aizrādīju, ka, ja uz mani kliegs, es nerunāšu, un joprojām latviski skaidroju viņai, ko vēlējos pateikt, lai arī tas aizņēma diezgan daudz laika. Pēc tās nopratu arī, ka latviski sastādīto un jau parakstīto līgumu tantes diez vai bija sapratušas. Ja vien šī saruna nebija tikai latviešu valodas nesaprašanas teātris.
Protams, es varu mēģināt runāt krieviski. Lai arī es to neesmu darījis daudzus gadus un arī skolā krievu valodu mācījos visai viduvēji, domāju, ka šo to pateikt varētu. Bet es neredzu iemeslu kādēļ man tas būtu jādara. Jā, es būtu novērsis daudzas domstarpības un lieta būtu atrisinājusies varbūt pat man pašam izdevīgāk. Tomēr es netaisos piekāpties un runāt savā zemē krieviski. Man tāpat kā jebkuram latvietim ir pilnīgas tiesības nezināt krievu valodu vai nerunāt tajā savu apsvērumu dēļ. Kāpēc tad es un mani vecāki pirms 20 gadiem devās uz barikādēm?
Manuprāt, šīs tantes vajadzētu parādīt ikvienam ārzemju, to skaitā Krievijas speciālistam, kurš runā par integrācijas nepieciešamību. Lai pastāsta, ko darīt ar šādiem reāli eksistējošiem cilvēkiem.
Roberts
Roberts
Stāsts ir par kādu puisi. Sauksim viņu par Robertu. Viņš bija kluss, sarežģīts puisis. Skolā viņš nebija krutākais klases zēns. Vēl vairāk – visi viņi uzskatīja par galīgu lūzeri. Robertam nekad nebija bijusi meitene. Pirmkārt, viņš bija galīgs lūzeris. Otrkārt – nu, labi, kāds tur vēl otrkārt? Ap laiku, kad Robertam sāka vairoties apmatojums padusēs, viņu sāka interesēt klases meitenes. Bet tad viņa prātu sāka saistīt viens puisis. Sauksim viņu par Kasparu.
Abi viņi bija klasesbiedri, tomēr īpaši draugi savā starpā nebija. Roberta lielākā kaislība bija hokejs. Viņš mācēja nosaukt visas NHL un KHL hokeja komandas un to galvenos spēlētājus. Tā kā Kaspars arī aizrāvās ar hokeju, Robertam šķita, ka viņi varētu kļūt par labiem draugiem. Tomēr Roberts nespēja pārvarēt sevi un doties pie Kaspara, lai uzsāktu sarunu. Viņš domāja, ka tāds galīgs lūzeris Kasparam šķitīs pretīgs.
Ar sāpēm sirdī Roberts gaidīja pēdējo dienu – izlaidumu. Viņš nopirka labāko pilsētā pieejamo uzvalku, glītākās kurpes, iesmaržojās ar sevišķi izsmalcinātu odekolonu, bet Kaspars uz viņu pat neskatījās. Tomēr Roberts pārvarēja sevi un kādā brīdī piegāja pie Kaspara. Bija redzams, ka Kaspars ir manāmi iereibis, tomēr Roberts domāja, ka uz vēlāku brīdī neko atstāt nevajag un apsēdās viņam blakus. Roberts paskatījās krietni ieskurbušā Kaspara acīs uz izteica ilgi pirms tam ilgi pārdomātos vārdus – “Kaspar, tev droši vien mans piedāvājums būs negaidīts un es sapratīšu, ja tu mani atraidīsi, bet varbūt tomēr apmainīsimies ar telefona numuriem un kādreiz kopīgi aiziesim uz hokeja maču?” Kaspars uz Robertu nikni pablenza un uzkliedza – “Ej dirst, tu zilā cūka!” Pēc tam Kaspars pagriezās pret saviem draugiem un vēl skaļāk uzsauca – “Robčiks nāk mani koļīt, man tak vienmēr licies, ka viņš ir zilais!” Roberts neko tādu nebija gaidījis, spēji nosarka un skriešus metās prom no izlaiduma. Viņš vairs nevienam nespēja paskatīties acīs un apņēmās pēc iespējas ātrāk braukt prom no visiem uz Rīgu. Ne jau Kaspara atraidījums viņu tik ļoti bija sāpinājis. Bet tieši vārdi “zilā cūka” kremta viņa sirdij. Un Roberts tagad saprata, ka viņa dzīvei ir mērķis. Viņš tagad visiem un īpaši Kasparam pierādīs, ka nav nekāds lūzeris un vēl svarīgāk – viņš nav nekāda zilā cūka.
Roberts tvnet sieviešu sadaļā reiz bija lasījis, ka sievietēm patīk labi kopti un muskuļoti vīrieši. Tā nu viņš trešdienās, piektdienās un svētdienās sāka doties uz trenažieru zāli, bet sestdienas veltīja solārija apmeklējumam. Vēl viņš pirmdienās devās uz manikīru un ceturtdienās apmeklēja elitāru SPA salonu. Tam visam, protams, vajadzēja naudu, kādēļ viņš sāka strādāt mammas māsai piederošajā Rīgas veikalā par nodaļas vadītāju.
Kādu dienu viņš, ciemojotes pie vecākiem, netālu no mājām satika savu bijušo klasesbiedreni. Sauksim viņu par Ivetu. Pieklājības pēc viņš apjautājās, kā Ivetai klājas un vai pie reizes viņa nevarētu arī pateikt kā iet citiem biedriem, piemēram, khm, Kasparam. Tā Roberts uzzināja, ka Iveta ar Kasparu ir tuvi draugi. Tajā brīdī viņa asinis sāka vārīties, tomēr Roberts Ivetai neko neizrādīja. Viņa galvā bija bija dzimis nelietīgs plāns atvilt Ivetu Kasparam un tādējādi pierādīt viņam savu seksuālo orientāciju. Roberts apmainījās ar Ivetu telefona numuriem, uzaicināja vēlāk satikties un mājās naski ķērās lasīt tvnet forumu, lai uzzinātu, kā savaldzināt meiteni un pēc tam ievilkt viņu gultā. Viņš pat samaksāja internetā par pāris porno filmām, lai redzētu, kā to dara īsti vīri.
Solis pa solim forumā lasītie padomi tika likti lietā un Iveta nespēja pretoties Roberta šarmam un dāvātajām rozēm ar šokolādi. Drīz vien pienāca viņu pirmā reize. Abi gan bija ļoti uztraukušies, tomēr viss izdevās labi. Ivetas kulimnācijas brīdī Roberts ar gandarījumu varēja domāt par Kasparu un viņa toreiz teiktajiem vārdiem.
Bet Roberta plāns bija tikai pa pusei īstenots. Viņam vajadzēja palikt kopā ar laimīgo Ivetu vismaz līdz brīdim, kad Kaspars par to uzzinās. Tā pagāja dažas nedēļas, bet diemžēl Iveta vilcinājās Kasparam kaut ko teikt un Robertam nekas cits neatlika kā vien aicināt Ivetu sev līdzi uz Rīgu. Turklāt tas, Roberts domāja, Kasparam sāpēs vēl vairāk.
Kad Iveta beidzot iedomājās visu izstāstīt Kasparam, Roberts ierosināja, vai viņš nevarētu doties viņai līdzi – galu galā ilgi klases biedrs nav satikts un viņš noteikti priecāsies par viņu abu kopīgo laimi. Iveta, ilgi nedomājot, tam piekrita. Ar patīkamu satraukuma sajūtu Roberts īpaši rūpīgi gatavojās tikšanās brīdim. Šī ir viņa jaunās dzīves pirmā diena…
Stāsts ir par kādu puisi. Sauksim viņu par Robertu. Viņš bija kluss, sarežģīts puisis. Skolā viņš nebija krutākais klases zēns. Vēl vairāk – visi viņi uzskatīja par galīgu lūzeri. Robertam nekad nebija bijusi meitene. Pirmkārt, viņš bija galīgs lūzeris. Otrkārt – nu, labi, kāds tur vēl otrkārt? Ap laiku, kad Robertam sāka vairoties apmatojums padusēs, viņu sāka interesēt klases meitenes. Bet tad viņa prātu sāka saistīt viens puisis. Sauksim viņu par Kasparu.
Abi viņi bija klasesbiedri, tomēr īpaši draugi savā starpā nebija. Roberta lielākā kaislība bija hokejs. Viņš mācēja nosaukt visas NHL un KHL hokeja komandas un to galvenos spēlētājus. Tā kā Kaspars arī aizrāvās ar hokeju, Robertam šķita, ka viņi varētu kļūt par labiem draugiem. Tomēr Roberts nespēja pārvarēt sevi un doties pie Kaspara, lai uzsāktu sarunu. Viņš domāja, ka tāds galīgs lūzeris Kasparam šķitīs pretīgs.
Ar sāpēm sirdī Roberts gaidīja pēdējo dienu – izlaidumu. Viņš nopirka labāko pilsētā pieejamo uzvalku, glītākās kurpes, iesmaržojās ar sevišķi izsmalcinātu odekolonu, bet Kaspars uz viņu pat neskatījās. Tomēr Roberts pārvarēja sevi un kādā brīdī piegāja pie Kaspara. Bija redzams, ka Kaspars ir manāmi iereibis, tomēr Roberts domāja, ka uz vēlāku brīdī neko atstāt nevajag un apsēdās viņam blakus. Roberts paskatījās krietni ieskurbušā Kaspara acīs uz izteica ilgi pirms tam ilgi pārdomātos vārdus – “Kaspar, tev droši vien mans piedāvājums būs negaidīts un es sapratīšu, ja tu mani atraidīsi, bet varbūt tomēr apmainīsimies ar telefona numuriem un kādreiz kopīgi aiziesim uz hokeja maču?” Kaspars uz Robertu nikni pablenza un uzkliedza – “Ej dirst, tu zilā cūka!” Pēc tam Kaspars pagriezās pret saviem draugiem un vēl skaļāk uzsauca – “Robčiks nāk mani koļīt, man tak vienmēr licies, ka viņš ir zilais!” Roberts neko tādu nebija gaidījis, spēji nosarka un skriešus metās prom no izlaiduma. Viņš vairs nevienam nespēja paskatīties acīs un apņēmās pēc iespējas ātrāk braukt prom no visiem uz Rīgu. Ne jau Kaspara atraidījums viņu tik ļoti bija sāpinājis. Bet tieši vārdi “zilā cūka” kremta viņa sirdij. Un Roberts tagad saprata, ka viņa dzīvei ir mērķis. Viņš tagad visiem un īpaši Kasparam pierādīs, ka nav nekāds lūzeris un vēl svarīgāk – viņš nav nekāda zilā cūka.
Roberts tvnet sieviešu sadaļā reiz bija lasījis, ka sievietēm patīk labi kopti un muskuļoti vīrieši. Tā nu viņš trešdienās, piektdienās un svētdienās sāka doties uz trenažieru zāli, bet sestdienas veltīja solārija apmeklējumam. Vēl viņš pirmdienās devās uz manikīru un ceturtdienās apmeklēja elitāru SPA salonu. Tam visam, protams, vajadzēja naudu, kādēļ viņš sāka strādāt mammas māsai piederošajā Rīgas veikalā par nodaļas vadītāju.
Kādu dienu viņš, ciemojotes pie vecākiem, netālu no mājām satika savu bijušo klasesbiedreni. Sauksim viņu par Ivetu. Pieklājības pēc viņš apjautājās, kā Ivetai klājas un vai pie reizes viņa nevarētu arī pateikt kā iet citiem biedriem, piemēram, khm, Kasparam. Tā Roberts uzzināja, ka Iveta ar Kasparu ir tuvi draugi. Tajā brīdī viņa asinis sāka vārīties, tomēr Roberts Ivetai neko neizrādīja. Viņa galvā bija bija dzimis nelietīgs plāns atvilt Ivetu Kasparam un tādējādi pierādīt viņam savu seksuālo orientāciju. Roberts apmainījās ar Ivetu telefona numuriem, uzaicināja vēlāk satikties un mājās naski ķērās lasīt tvnet forumu, lai uzzinātu, kā savaldzināt meiteni un pēc tam ievilkt viņu gultā. Viņš pat samaksāja internetā par pāris porno filmām, lai redzētu, kā to dara īsti vīri.
Solis pa solim forumā lasītie padomi tika likti lietā un Iveta nespēja pretoties Roberta šarmam un dāvātajām rozēm ar šokolādi. Drīz vien pienāca viņu pirmā reize. Abi gan bija ļoti uztraukušies, tomēr viss izdevās labi. Ivetas kulimnācijas brīdī Roberts ar gandarījumu varēja domāt par Kasparu un viņa toreiz teiktajiem vārdiem.
Bet Roberta plāns bija tikai pa pusei īstenots. Viņam vajadzēja palikt kopā ar laimīgo Ivetu vismaz līdz brīdim, kad Kaspars par to uzzinās. Tā pagāja dažas nedēļas, bet diemžēl Iveta vilcinājās Kasparam kaut ko teikt un Robertam nekas cits neatlika kā vien aicināt Ivetu sev līdzi uz Rīgu. Turklāt tas, Roberts domāja, Kasparam sāpēs vēl vairāk.
Kad Iveta beidzot iedomājās visu izstāstīt Kasparam, Roberts ierosināja, vai viņš nevarētu doties viņai līdzi – galu galā ilgi klases biedrs nav satikts un viņš noteikti priecāsies par viņu abu kopīgo laimi. Iveta, ilgi nedomājot, tam piekrita. Ar patīkamu satraukuma sajūtu Roberts īpaši rūpīgi gatavojās tikšanās brīdim. Šī ir viņa jaunās dzīves pirmā diena…
Kam trāpīja meteorīts?
Nelaimīgais Mazsalacas meteorīts ir iezīmējis diezgan būtisku problēmu. Reklāma cenšas iespiesties informatīvajā telpā, maskējoties kā ziņa. Būtībā tā ir slēptā reklāma, vienīgi ļoti uzmanību piesaistoša. Un tā kā reklāmas uzdevums tieši tāds arī ir – piesaistīt uzmanību, tā tiek atzīta par efektīvu. Iespējamie uzņēmēja zaudējumi no šīs konkrētās akcijas ir cits temats, par kuru mums diez vai kādreiz būs pieejama objektīva informācija.
Es saprotu, ka daudziem uzņēmumiem reklāma ir nepieciešama. Vēl tā ir vitāli nepieciešama “speciālistiem”, kuri neko citu bez reklāmas darīt neprot. Bet no otras puses es uzskatu, ka reklāma ir vides piesārņošana. Vienalga kādas vides – radio ētera, interneta vai ceļa malas. Ja jūs, piemēram, aizbrauktu uz Spāniju un gribētu tur nofotografēties, vai jūs to darītu pie reklāmas plakāta? Diez vai, ja nu vienīgi šo plakātu būtu tik daudz, ka no tiem nevarētu izvairīties vai arī jums ar tiem asociētos attiecīgā vieta. Tāpat – vai jūs klausītos radio vai skatītos televizoru tikai dēļ reklāmas? Jūs pirktu avīzi vai skatītos internetā lapu, kur būtu tikai reklāmas? Pieņemu, ka diez vai. Tātad reklāma mums nav vajadzīga un tā tiešām ir vidi piesārņojošs objekts.
Tā kā reklāmai savā būtībā vajag piesaistīt cilvēku uzmanību, tā agresīvi iespiežas visur, kur vien tas iespējams. Citiem vārdiem sakot, vides piesārņojums agresīvi izplešas.
Meteorīta akcijas mērķis tāds arī bija – iespiesties informatīvajā telpā, vēlams masu mediju pirmajās lappusēs, pirmajā ziņu bloka minūtē un pat cilvēku savstarpējās sarunās. Tas arī lieliski izdevās, jo uzmanība tika pievērsta milzīga. Tomēr beigās sanāca tā kā sanāca. Diez vai lielākā daļa cilvēku, kuri uzķērās, bija sajūsmā.
Es gribētu zināt, vai šīs akcijas autori gribētu būt to cilvēku vietā, kuri brauca analizēt meteorīta izcelsmi, maksāja latu par iespēju nofotografēties pie bedres vai arī stāstīja par to draugiem.
Reāli mums nav īpaši daudz iespēju cīnīties pret tamlīdzīgiem reklāmas brīnumiem. Atliek vienīgi cerēt uz tamlīdzīgu akciju rīkotāju sirdsapziņu un veselo saprātu. Tas, ko varam darīt mēs, ir šo visu ignorēt. Reklāmas mērķis ir piesaistīt mūsu uzmanību. Mēs varam to nepievērst. Nerunāt un nedomāt par reklāmu.
Par ziņu būtību
Pēdējā laikā man šķiet, ka no ziņu lasīšanas vai klausīšanās gandrīz nav jēgas. Kas notiek laikrakstos un TV, man grūti spriest, bet jādomā, ka internetā esošā aina ir līdzīga citos masu mediju veidos novērojamajam.
Mūsdienās ir pierasts ziņas pasniegt īsu, bezpersonisku un ultimatīvu apgalvojumu formā. Ir viens rādītājs, pēc kura diezgan droši var spriest par ziņas popularitāti lasītāju vidū. Tas ir komentāru skaits. Diemžēl visvairāk komentāru mēdz būt pie melīgiem, dezinformējošiem rakstiem. Ja, piemēram, kāda populāra persona paziņo savu viedokli sabiedrībai jūtīgā jautājumā, tad tā bieži vien ir Top ziņa. Reāli tas vispār nav notikums un ļoti, ļoti reti var redzēt tiešām oriģinālas domas par sabiedrībai saistošiem notikumiem. Bet galvenais jau ir popularitāte. Nevis informācija kā tāda.
Tā kā pa laikam iemetu aci arī komentāros, atļaušos apgalvot, ka vidējais komentētājs nemaz nav tik stulbs, kā par viņu pieņemts domāt. Bieži komentētāji raksta saprātīgāk un loģiskāk par rakstu autoriem.
Reizēm man gribas paņemt dažus interneta ziņu portālus un paķidāt to rakstu virsrakstus, atsijājot nederīgo informāciju, lai redzētu, kas paliek pāri. Bet nebūtu godīgi ņemt tikai vienu portālu, turklāt ir ziņas, kuras man nav saistošas, bet interesē citus cilvēkus. Tādēļ daudz maz objektīvu pētījumu izveidot būtu diezgan sarežģīti.
Ir arī grūti saprast, vai tiešām publicētā informācija interesē citus cilvēkus, vai arī viņi ir vienkārši uzķērušies uz maldinoša vai provokatīva virsraksta. Diemžēl, pēc manas pieredzes spriežot, cilvēku vairākums nemēdz domāt par informācijas šķirošanas nepieciešamību. Viņi kā sūkļi uztver visu pēc kārtas, nešķirojot vai viņiem tas ir vajadzīgs, īpaši absorbējot visu interesanto. Par to, vai informācija viņiem ir derīga un nepieciešama, domāts netiek. Uz to arī masu mediji spiež. Ziņu informatīvā puse ir otršķirīga. Galvenais ir iesmērēt savu produktu patērētājam. Un tad nu realitāte ir tāda, kāda tā ir. Pilni ziņu portāli ar mazsvarīgu informāciju, dezinformāciju un meliem. Nevis nejauši nokļuvuši, bet ievietoti tur pilnīgi apzināti, lai piesaistītu patērētāju interesi.
Baumas par notikumiem, kas, iespējams, notiks, ierindas partijas biedru un citu sabiedrības domas veidošanā ieinteresētu personu viedokļi, dažādi interpretēti statistikas rādītāji, kriminālziņas, kuru apraksti vairāk līdzinās humoreskām utt. Vai tiešām mums tas ir vajadzīgs?
