Caurums

Dzimšanas un vārda dienas ir tādas dienas, kurās par tevi atceras daudzi un dažādi cilvēki, kuriem citās reizēs tava eksistence ir samērā vienaldzīga. Var jau, protams, pukoties, ka VIŅI par mani atceras tikai divas reizes gadā, bet… Bet varbūt nav vērts sašust par visām tām dienām, kad esi bijis aizmirsts? Varbūt ir vērts priecāties par to vienu vai divām dienām, kurās VIŅI par tevi atceras un velta tev kaut nelielu brīdi savas uzmanības?

Īsinot laiku, sadomāju darba vietā aplūkot, kādas labas spēlītes netā mētajas. Un atradu tādu Freeciv. Tā ir uz Sid Meier’s parauga veidota spēlīte par civilizāciju attīstīšanu, tikai krietni vairāk maināmu opciju. Cits pluss – ir latviešu nācija ar jau ievadītiem pilsētu nosaukumiem. Kā nācijas vadoņi pēc noklusējuma tiek piedāvāti Kārlis Ulmanis, Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe Freiberga un Namejs. Mīnuss – grafiski neizskatās tik labi kā CIV 3 vai CIV 4, arī multenīšu nekādu nav. Toties instalācija sver tikai 6.78 Mb (CIV 4, šķiet, aizņēma veselu DVD) un spēle ir par brīvu. Parastās civilizācijas cienītājiem pamēģināt šo darinājumu, domāju, ir vērts…

Viena no versijām man ir šāda – uzņemot informāciju par svešiem, vietām dzirdētiem vai redzētiem cilvēkiem, lasītājs tos personificē – piešķir viņiem iedomātas vai no uztvertās informācijas noprotamas īpašības. Tas palīdz strukturēt cilvēka paziņas. Nav jau nekādas nozīmes, ka reāli viņi nav pazīstami. Turklāt informācija par otra cilvēka privātās dzīves sīkumiem dod zināmu varas sajūtu.

Vispārinot, no šīm informācijas druskām tiek būvēts tēls par katru konkrēto slavenību. Tas ir mazliet līdzīgi kā spēlēšanās ar lellēm. Tikai notikumus un lelles tēlus izdomā nevis pats spēlētājs, bet tos nejauši rada žurnāla sniegtā informācija. Būtu labi, ja cilvēki atcerētos, ka šajā spēlē viņi ir pilnīgi atkarīgi no žurnāla interpretācijas vai, trakākā gadījumā, pilnīgiem meliem.

Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar prāta apcerēšanu. Cilvēka garīgo vai nemateriālo pusi es uztveru kā prātu + dvēseli. Jeb manā izpratnē – cilvēka racionāli domājošā un iracionālā puse.Dvēseli ir pētījuši daudzi. Nav jau grūti kaut ko izdomāt, balstoties uz dažādiem reliģiska rakstura avotiem, spēlēties ar pieņēmumiem, hipotēzēm un priecāties par gala rezultātu, kuru praktiski ne ar ko pārbaudīt nevar. Iracionālas lietas pētīšanai iracionālu metožu pielietošana nešķiet nekas nosodāms. Tas pat var izskatīties mazliet zinātniski.Ar prātu ir citādāk. Uzskatu, ka tam pievērš salīdzinoši maz uzmanības. Grūti pateikt, kāpēc tieši tā. Iespējams, vairums cilvēku uzskata savu dvēseli (vai sirdi) par daudz būtiskāku un koncentrējas tikai uz to. Turklāt prāta analītiska kritika var nopietni iedragāt ticību sev.

Ir tāds plaši izplatīts paradokss. Cilvēki kā individualitātes mēdz uzskatīt, ka nelaimes notiek ar citiem, nevis ar viņiem pašiem. Jo viņi ir gudrāki, labāki un veiksmīgāki par pārējiem. Mazliet līdzīgi ir arī ar prātu. Cilvēki ar to personificējas un viegli notic tā visvarenībai. Bet prāts visiem cilvēkiem nav vienāds. Ir taču tādi, kam, piemēram, īpaši viegli padodas matemātikas uzdevumi. Acīmredzot, viņiem prāts vai tā daļa darbojas labāk nekā vairumam cilvēku. Tas rāda, ka prāts vai tā daļas ir salīdzināmas un nevar runāt par visu cilvēku vienādajām prāta spējām.

Uzskatu, ka prātu var piemānīt. Piemēram, mazs bērns, kuram nav pieredzes un tāpēc nespēj uz lietām paskatīties analītiski “no augšas”, ir naivs un viegli piemānāms. Jo vairāk pieredzes un jo labāk cilvēks spēj saskatīt lietu kārtību “no augšas”, jo atbilstošāka situācijai būs viņa rīcība.

Interesantie jautājumi, par kuriem gribas padomāt ir:

• Kas ir prāts?
• Kā prāts ir veidots?
• Kādas ir prāta vājākās īpašības?
• Kā notiek prāta spēju degradācija?
• Vai cilvēkam prāta spējas pakāpeniski var pazust arī pilnībā?
• Kādā veidā prāts visefektīvāk var iedarboties uz dvēseli?
• Kādi ir prāta ierobežojumi ?

Un vēl šajā sakarā man patīk atcerēties kaut kur lasītu frāzi: “Nevar zināt, cik ir pietiekoši, ja nezina, cik ir par daudz.” Piemērojot to prātam, es gribētu teikt, ka nevar zināt, kas ir prāts, ja nezina, kas ir vājprāts. Arī tas ir apceres vērts jautājums. Kur ir robeža starp prātu un vājprātu?

Reiz februāra beigās sadūšojos atvērt savu pirmo blogu. Tas bija vairāk eksperiments pašam ar sevi – cik daudz un ko es tur gribēšu rakstīt. Cik ilgi man būs pacietība to visu turpināt un kas būs man visaktuālākās lietas? Tāpat arī interesanti bija aplūkot, ko par manu jaunradi domā citi. Lielākoties mani lasīja cilvēki no tiem pašiem blogiem. No viņiem pārsvarā – nacionāli noskaņoti jaunieši. Sāku lasīt, ko raksta viņi. Sākumā par viņu viedokļiem vienkārši smaidīju. Tagad vairs nesmaidu. Drīzāk klusītēm šausminos pie sevis. Bet, nu, lai jau. Ja vien tas neaiziet galējībās, tad viss ir pieņemami.

Blogot man apnika labi drīz. Pie vainas bija sajūta, ka ar katru jauno ierakstu es radu rāmjus nākošajiem. Tāpēc, bēgot no rāmjiem, es atnācu šeit. Nezinu, cik ilgi te tusēšos. Gan jau drīz apniks. Bet līdz tam centīšos rakstīt par lielu daļu no tām lietām, kuras man liekas aktuālas. Un tas varbūt gandrīz jebkas :).