Caurums

Pārlaidu šodien acis pār populārāko reliģiju aprakstiem. Secināju, ka viena no man simpātiskākajām reliģijām ir hinduisms. Tā ideja, ļoti vienkāršojot, ir cilvēkam realizēt sevi, lai atkal kļūtu par daļu no Dieva. Hinduisma izcelsme atšķirībā no daudzām citām reliģijām netiek balstīta uz kādu konkrētu cilvēku, kā piemēram, Jēzu kristietībā, Budu budismā vai Muhamedu islamā.

Un vēl man liekas, ka valsts atbalsts “tradicionālajām” jeb kristīgajām reliģijām ir nonsenss, no kura pakāpeniski vajadzētu atteikties. Ja reiz Latvija ir brīva valsts, tad arī cilvēkam jābūt brīvām tiesībām izvēlēties reliģiju. Nav nekādas vajadzības lobēt vienu vai vairākas reliģijas un atstāt novārtā citas. Kristietība Latvijā un visā pasaulē ir nākusi pa stipri vien netīriem ceļiem. Un tā jau nu nav tā reliģija, kura būtu vēl kā īpaši stutējama no Latvijas valsts budžeta. Latvijas satversmē kristietība nekā nav nostiprināta. Paldies Dievam, jo tur nav nekā latviska. Turklāt tuvākos pāris simtus gadu tai iznīkt vienkārši nav iespējams.

Kāpēc tas, kam ticēja senlatvieši nav tradicionāla reliģija? Kāpēc, ja reiz Latvija ir latviešu valsts, valsts nevarētu atbalstīt kaut ko savu, nacionālu, nevis veicināt ebreju svēto rakstu glorifikāciju?

Nesen iedomājos, ka Latvija tomēr ir ļoti līdzīga Dž. Orvela aprakstītajai Dzīvnieku fermai, kurā valdošie dzīvnieki ir cūkas…

Iegūtā kārtība ir tieši proporcionāla haosam, kas rodas kur citur.

Nesen šur tur pavīdēja ziņa, ka prezidentei vajagot uzdāvinat zemes gabalu Jūrmalā. Hmm. Bet kādas gan problēmas? Varētu izdarīt tāpat kā ar ziediem – katrs, kam prezidente dārga, atved pa vienai vai pat vairākām velēnām uz Jūrmalu un beigās sanāks tāds zemes gabals, ka tik turies!

Šodien delfos mani īpaši uzrunāja veselas divas ziņas.

Pirmā: Norvēģu ministre dzimumu līdztiesības dēl karadienestā vēlas iesaukt sievietes. Lūk, to es saprotu. Tā vienreiz ir īsta cīņa par dzimumu līdztiesību! Nezinu, kāda armija ir Norvēģijā, bet vismaz mūsu valstiņā kādu laiku atpakaļ izdevīgāk bija piedzimt par sievieti, ja nevēlējies, lai tev armijā atsistu aknas.

Visas tās runas par dzimuma līdztiesību līdz šim vienmēr bija aprobežojušās ar dažādu formu “atkal mūs – sievietes – apbižo!” Besī man tas laukā. Vai nu tad tiešām ir cīņa par reālu līdztiesību vai arī skaidri to nosauc par sieviešu mēģinājumu labākajā gadījumā panākt līdztiesību. Sliktākajā un, izskatās, izplatītākajā variantā – mēģinājums uzkāpt vīriešiem uz galvas. Pamatojoties ar ko? Protams, ar diskriminējošo faktu, ka viņas ir sievietes. Līdztiesība? Khm. Tad, kad es vairs TV neredzēšu nevienu dzimumu stereotipu atainojošu reklāmu, kad vīrieši pa ielām staigās arī svārkos, platformenēs un lietos make-up, kad sievietes arī nesīs smagumus un strādās melnos darbus būvniecībā un kad neviens tam nepievērsīs īpašu uzmanību, tad arī būs līdztiesība.

Otrā: 2010. gadā notiks pirmās Vispasaules jaunatnes olimpiskās spēles. Cik skaisti! Jaunatnes olimpiskās spēles. Bet kāpēc ne senioru?

Īpaši daudz par jaunības kultu runāt nemēdz. Bet tāds nenoliedzami pastāv. Darbā tiek dota priekšroka jauniešiem, vecums, kad drīkst balsot, ir samazinājies, cilvēki ātrāk mēdz zaudēt nevainību un visiem tas liekas normāli, jaunatnes balss tiek respektēta aizvien vairāk utt. Agrāk tā nebija. Negribu teikt, ka tas ir slikti, ka tā nevajag un ka agrāk bija labāk. Bet gribu teikt, ka tas ir diskriminējoši. Ja šī tendence neapstāsies, pēc 5 gadiem es jutīšos kā pensionārs, kam dzīve jau ir beigusies. Bet man taču būs tikai 28 gadi! Dzīves vidējais ilgums ir vismaz divas reizes lielāks. Tad kā sanāk – pilnvērtīgi es varu dzīvot tikai no kādiem 12 – 25 gadiem? Pēc tam mani darbā pieņems negribīgāk, jaunatne uz mani patiešām skatīsies kā uz teju vai nejēgu pensionāru utt. Man tas būtu vajadzīgs?

Mans ierosinājums – paralēli izveidot olimpiskās spēles senioriem, teiksim, cilvēkiem no 50 gadiem uz augšu. Citādi sanāk kaut kā negodīgi?

Pēdējās dienās jūtami esmu samazinājis savas aktivitātes pie neta. Pie vainas ir tas, ka vairs piespiedu kārtā darbā negarlaikojos. Gluži vienkārši izlēmu tā vietā patusēties pa mājām, pavazāties pa tuvāko apkārtni vai darīt ko citu, ko vien mana sirds kāro, vai kas ir nepieciešams mājas vajadzībām. Uz Aerosmith vai Muse bijis neesmu un nemaz negribēju būt. Toties 6dien biju kinomuzejā un aplūkoju dokumentālo filmu par visarioniešiem un vienu nepabeigtu Rolanda Kalniņa filmu.

Žēl, ka vasara ir tik īsa. Tāpēc atvainojos tiem pāris saviem lasītājiem, ka neko daudz nerakstu. Interesantākais notiek tur iekšā. Un gan jau kādu reizi pievērsīšos arī kam citam ;)