Caurums

Visi cilvēki ir vienlīdzīgi, bet feministes ir vienlīdzīgākas par citiem!

Ziniet kāds ir lielākais prieks sēdēt no rītiem pie kompja? Tā ir iespēja pa laikam, paskatoties pa logu, uz pretējās mājas jumta ieraudzīt kādu cēlu Larus Argentatus. Reizēm, īpaši šajā gada laikā gadās arī pa kādam Larus Canus. Šad tad parādās arī kāda Corvus Cornix vai Corvus Monedula. Un ļoti reti arī Larus Ridibundus. Par Columba livia domestica vispār nav ko runāt, tie ir visur.

Uzzināju, ka rīt pasaule atzīmējot dienu bez iepirkšanās. Ļoti interesanti. Tas nozīmē, ka tieši rīt es varētu aiziet pavazāties pa veikaliem, jo mani parasti kaitina tā milzīgā burzma. Un tā kā nevienā veikalā neko neesmu pircis, ja nemaldos, tuvu pie divām nedēļām, tad arī nedomāju, ka uz mani būtu attiecināms šīs dienas mērķis pievērst uzmanību patērētāju kultūrai un tās radītajām vides un sociālajām problēmām, kā arī aicināt uz ilgtspējīgu un priekpilnu dzīvi.

Tā sakot, brīva izvēle – gribi justies vienots ar pasauli un kādu mirkli apcerēt (vispirms jau savus) iepirkšanās paradumus – neiepērcies. Ja tev tas nav svarīgi – uzliec mīksto…

Bet vispār es gribēju apcerēt darbaholisma problēmu. Kaut gan īpaši daudz tur pat nav ko domāt. Liekas, ka tā ir tāda latviešu tautai raksturīga sērga – strādāt daudz un čakli. Tipa – visādu vajadzību dēļ. Piemēram, aiz rūpēm par ģimeni. Interesantākais, ka šie cilvēki paši nemana, ka kļuvuši par viegliem plānprātiņiem. Pareizāk sakot šaurprātiņiem, jo savā jomā gan jau ka viņiem panākumi ir.

Un tomēr ir milzīga starpība – runāties ar darbaholiķi vai normālu cilvēku. Pirmajā gadījumā diezgan ātri tiek sasniegts tāds punkts, kurā vienkārši abiem cilvēkiem vairs nav par ko runāt. Ja vien kāds no viņiem nav tāds pļāpa, ka nepiefiksē, ka otram viss viņa sacītais ir pilnīgi pie kājas.

Un nudien nezinu, kā būtu pareizāk. Atstāt viņus, lai vārās savā sulā, vai arī pamēģināt izgrūzt (ne)laimīgo tautieti no viņa jau tā labilā garīgā līdzsvara, tā sakot, lai padomā arī par kko citu…

Ja es neesmu lasījis ne Hariju Poteru, ne Da Vinči kodu, ne arī redzējis Rīgas sargus, vai mani maz var saukt par kulturālu cilvēku?

Šorīt sirreāla liekas man sevis paša eksistence. Manī nav pārliecības, ka tas, ko es šobrīd redzu, ir pa īstam. Drīzāk es atrodos kārtējā sev nesaprotamajā sapnī, kurā pa laikam var pamanīt kaut ko no realitātes. Īstās realitātes.

Patiesībā tik daudz kas piekrājies, ka pat nezinu, par ko lai no tā visa raksta. Pēdējā laika saistošākās tēmas šķiet patriotisms, remontdarbi un Schiphol. Kopumā jūtos ar dzīvi apmierināts. Ikdienas problēmu haosā gandrīz viss ir salikts pa plauktiņiem un salīdzinoši mierīgi varu darīt to, ko vēlos, jo tas sakrīt ar to, ko vajag darīt. To arī es novēlu tev, manu lasītāj – lai tas, ko tu gribi, sakristu ar to, ko tev vajag darīt! :)