Caurums

Nē, nu galīgi nojūgušies (tie, kas grib piemērot sodu)! Starp citu, kā jau pie šādiem rakstiem ierasts, komentāri ir vēl interesantāki.

Šorīt gāju pa ielu un pa ceļam redzēju daudz sieviešu. Nu, vīriešus arī mazliet redzēju. Bija arī dažas izskatīgas skolnieces, bet tas šoreiz nav svarīgi. Viņi visi kaut kur gāja. Pārvietojās. Lielākoties droši vien uz darbu. Nekā dīvaina vai neparasta jau tur nav. Cilvēki aizvada apbrīnojami daudz laika transportējot sevi uz citurieni. Bet savā ziņā tas ir fenomens – redzēt tik daudz cilvēku, kuri neatrodas “šeit un tagad”. Domās viņi visi jau ir citur un apkārtējo vidi piefiksē apmēram tāpat kā skatoties televizoru. Vismaz no rīta nav daudz cilvēku, kuri atrodas “te un tagad”..?

Šodien paskatījos pulkstenī un je i bogu nevarēju saprast – kur paliek laiks?

Turpinot iepriekšējā ieraksta tēmu, apkopošu dažas idejas, kā kļūt par briesmīgu kretīnu.

1. Publiski izsmiet savus draugus un tuvākos radiniekus.

2. Iestāties Tautas partijā vai LPP/LC.

3. Apčurāt Brīvības pieminekli

4. Paziņot, ka gatavojies mainīt dzimumu, jo visu mūžu esi juties ne īsti savā ādā. Pēc kāda laika paziņot, ka esi pārdomājis.

5. Nemaksāt dzeramnaudas viesmīļiem un kurjeriem, bet, pievēršot apkārtējo uzmanību, apdāvināt ubagus vai muzikantus stacijas tunelī.

6. Regulāri izjautāt otru par viņa lietotajām higiēnas precēm un izteikt kritiskas piezīmes par tām.

7. Visu laiku turēt rokas bikšu kabatās.

8. Bieži skaļi smieties.

9. Sarunāt tikšanos un pamatīgi nokavēt vai neatnākt vispār.

10. Aizņemties naudu un teikt, ka atdosi rītā.

11. Staigāt visu nedēļu vienās un tajās pašās zeķēs.

12. Detalizēti stāstīt par saviem seksuālajiem piedzīvojumiem.

13. Visu laiku klausīties mūziku uz austiņām, šūpoties tās ritmā un nepievērst uzmanību nekam no apkārt notiekošā.

14. Bieži iet uz tualeti un katru reizi aicināt sev kādu līdzi.

15. Visās malās pamest lietotus papīra kabatas lakatiņus un apgalvot, ka tie nepieder tev, pat, ja esi pieķerts pie rokas.

16. Bieži stāstīt anekdotes par nekrofiliju un pašam visvairāk smieties par tām.

17. Bieži fotografēt savus līdzpilsoņus, gan liekot viņiem nostāties dažādās muļķīgās pozās, gan arī pa kluso.

18. Katram savam draugam un paziņam izdomāt mīļvārdiņu un saukt viņu tikai tajā, piemēram – bumbulītis, saldumiņš, lācītis u.c.

19. Bieži lielīties ar sava datora vai automašīnas tehniskajiem parametriem. Ja otrs apgalvo, ka viņam esot labāki, vienkārši ignorēt viņu un turpināt plātīties.

20. Regulāri saviem tuvākajiem žēloties par kādām savām kaitēm, piemēram, uzpūtušos vēderu.

21. Nesmēķētājiem regulāri jāpiedāvā atnākt līdzi uzpīpēt, bet veģetāriešiem – iet uzēst kādu pelmeni.

22. Skaļi slavēt savu priekšnieku, viņam gan esot, gan neesot klāt.

23. Skaļi kritizēt savu priekšnieku par pilnīgiem sīkumiem, viņam klāt neesot. Ja boss par to uzzina, teikt, ka viss ir safabricēts.

24. Stāstīt, cik daudz un kādus kukuļus kam esi devis pēdējā laikā.

25. Lielīties, ka nekad nepērc biļeti sabiedriskajā transportā.

26. Neskūt paduses.

27. Neskūt neko.

28. Bieži teikt – “es jau to zināju!”

29. Pārsūtīt ķēdes vēstules lielos daudzumos.

Vispār man ir viena aktuāla un diezgan ilgu laiku jau sāpējusi problēma, kurai es nezinu risinājumu. Man vajag aiziet no kāda cilvēka dzīves, bet es nezinu, kā lai to dara. Kāds varētu būt viņam nesāpīgākais veids, kā to izdarīt? Man negribas lieki mocīt nevainīgu cilvēku ar savu rīcību, kuru viņš tā arī visticamāk nekad nesapratīs. Un man pat nav vajadzīgs, lai viņš saprastu, man tikai gribas, lai viņam nesāp, lai viņš vispār par mani nedomā un mierīgi mani aizmirst savas pagātnes klusajos nostūros…

Šodien izlasīju, kas ir pusmūža krīze. Nu, tas esot tad, kad cilvēks saprotot, ka visu dzīvē viņš paspēt nevarēs.

Pieņemu, ka tā ir diezgan rūgta sajūta, bet nevaru iedomāties, ka reiz es to izjutīšu daudz asāk nekā patlaban. Tas taču ir pilnīgi likumsakarīgi! Mēs visi reiz mirsim. Nav pat zināms, vai tas nenotiks nākošajā momentā. Protams, neviens netic savai nāvei un arī es tai neticu. Bet es saprotu, ka man nav pārāk daudz laika šajā saulē. Tāpēc es gribu to pavadīt cik vien iespējams tā, kā es to attiecīgajā brīdī vēlēšos. Pie velna visu pārējo! Ak, jā, es taču neticu arī velnam.

Šodien es saklausījos Simon & Garfunkel, Fleetwood Mac un vēl šo to no tā mistiskā laika ap 1968. Likās, ka mana dvēsele grib izrauties no manis un aiziet kaut kur tur tālu, tālu nebūtībā sen, sen atpakaļ, kad es vēl nemaz nebiju dzimis.

Muzejā ir mamuts
Sporta zālē batuts
Spainī saliets mazuts
Matos rāpjas lieluts

“Labrīt lācīt!” teica ezītis. “Labrīt ezīt!” atbildēja lācītis. Un tā, vārds pa vārdam, līdz ezītis dabūja pa purnu.

Vispār šis ir par interneta komentāriem. Neesmu nekāds dižais šamo lasītājs, bet, kad sanāk, tad reizēm gribas taisni vai apbrīnot, cik cilvēki var būt neaptēsti. Rakstīts ne pa tēmu, nav izlasīts tas, par ko ir tas, kam veltīts komentārs, vai arī raksta autors vienkārši tiek aplikts ar ekskrementiem. Ārzemju blogus lasu vēl retāk, bet, cik gadījies, liekas, ka tur tik traki cilvēki nav izlaidušies. Es domāju ārzemes no manis pa kreisi, sēžot virzienā pret ziemeļiem. Tad reizēm gribas jautāt – kas, jums darīt nav ko, ka augām dienām bārstiet savas kakiņas internetā? Būtu labāk apcerējuši savas eksistences bezjēdzību vai, nu, kaut vai draugos sēdējuši! Bet, nē, kur nu… Patiesībā jebkurš interneta komentāru moderators tāds asenizators vien ir.

Pieņemot jaunu darbinieku jebkurā darbā, kurā viņam būs jāuzraksta kaut kas vairāk par trim vārdiem mēnesī, viņam obligāti vajadzētu uzrakstīt pāris komentārus par iespējami dažādiem netā sagrābstītiem rakstiem.