Caurums

Pilnā nopietnībā – raksts par cietušo tramvaju Delfos novadu (nevis Savādi gan) sadaļā. Nabadziņš tagad, domājams, guļ pārdesmit metru garā gultā, žēli kustina ragus un aiz sāpēm griež riteņus…

Mēs visu mūžu mācāmies dažādas lietas. Tā tam vajadzētu būt no dzimšanas brīža, bet pēc pusaudža vecuma parasti garīgā attīstība piebremzējas. Kāpēc tieši ap to laiku parasti cilvēks tā brīža vērtības pieņem par relatīvi nemainīgām un tālāk viņa uzskatos mainās tikai nianses? Tieši tad dzīvē pamatīgi iespiežas dažādi (pieaugušo) laika kavēkļi, kuri dod iespēju nedomāt, atslēgties no realitātes.

Varbūt tas ir tikai pašaizsardzības mehānisms, lai, apzinoties patieso realitāti, nesajuktu prātā?

Es esmu iesprūdis iekšējā cenūrā. Aizdomājos, kā lai par slidenu tēmu uzraksta kko tā, lai neviens nejūtas aizskarts. Un tas laikam nav iespējams. No tā izrietošais secinājums arī nav sevišķi glaimojošs. Esmu tātad kļuvis par nožēlojamu kretīnu, kurš bez citu aplikšanas neko vairs nespēj uzrakstīt. Starp citu, šodien delfos kā reiz ir versija par līdzīgu tēmu nacionālajā kontekstā.

Es vienkārši nemāku maigi un saudzīgi aprakstīt skarbo dzīves realitāti. Ja patiešām gribu kaut ko mainīt, ja man ir savs viedoklis, tad labāk eju pāri līķiem, lai to dabūtu cauri. Es vienkārši vēl neesmu līdz tādam līmenim nobriedis, lai vienmēr spētu saudzīgi un korekti uzrakstīt savu sakāmo. Tad jau reizēm labāk pamatīgi pāršauju pār svītru nekā klusiņām spirinos pretī visādām dzīves nejēdzībām. Man mazliet žēl visus tos, kuriem pēdējā laikā esmu trāpījis ar lielgabalu.

Starp citu, tīrais negals ir ar tiem tām mūsdienu flash-iem zibatmiņām un cietajiem diskiem. Agrāk bija pavisam glīti, nelieli cietie diski. Atceros laikus, kad 3 Gb šķita kas nepieildāms. Toreiz mēs vēl ar vienu klasesbiedru mēdzām pa laikam aprunāt citu mūsu biedru, kuram tāds cietais disks bija un kurš to bija pamanījies piebāzt pilnu ar visādiem datiem. Mēs to nespējām saprast. Secinājām, ka viņš tur vai nu filmas, vai dziesmas taisās glabāt. Toreiz mūsu starpā valdīja uzskats, ka neviens normāls cilvēks uz cietā diska neglabā, bet saraksta matricās. Un kas notiek mūsdienās? Pat operētājsistēmu (Vistu) nav iespējams uzinstalēt bez vismaz ~8 Gb brīvās vietas uz diska. Lai arī Vistas pamatfunkcijas ir pratiski tādas pašas kā vecajam, labajam Windows 95, kurš, ja nemaldos, aizņēma ~100 Mb. Cik daudz vietas operētājsistēmas uz cietā diska aizņems pēc 10 gadiem? Un cik no visas tās drazas būs reāli nepieciešams sistēmas pamatdarbības nodrošināšanai?

Varbūt kādreiz arī normāls standarta word dokuments aizņems ap 30 Mb. Un varbūt tieši tad mēs vienkārši noslīksim piestūķētajos cieto disku terabaitos.

Kādreiz es jutos gļēvs un man bija problēmas ar hemoroīdiem veselību. Es mēdzu uzskatīt, ka tas tāpēc, ka pēc dabas esmu bailīgs un ka man jādodas pie ārsta, bet uzzināju, ka esmu kļūdījies. Nejauši uzgāju kādā interneta lapā vairākus simptomus, kuri liecinot, ka man nepieciešama palīdzība. Rūpīgi iedziļinājos.

• Jums ir nepamatotas bailes un neizlēmība dažādos jautājumos. (es reizēm nevaru izdomāt, ko ēst pusdienās)

• Kādā ķermeņa daļā jūtat smagumu vai vilkšanu, sāpes. (kopš dārzā uzkāpu uz pamesta grābekļa, piere ir pietūkusi un, kad pieskaros, sāp)

• Jums ir uzmācīgas domas, to dēļ jūtat iztukšotību. (reizēm šausmīgi gribas ēst un pēc tam nav spēka)

• Jums ir problēmas ar veselību. (man ir kāju sēnīte)

• Jums ir zems pašvērtējums. (ikreiz, kad paskatos savā maciņā un palasu, cik saņem kukuļos Rīgas domes attīstības departamenta vadošie darbinieki)

• Jums ir vēlme regulāri pārēsties vai sevi spīdzināt badojoties. (kad visu dienu neko neesmu ēdis, tā vien gribas konkrēti pierīties…)

• Jūtat neapmierinātību ar sevi, savu dzīvi un apkārtējo vidi. (man neaug krūtis un kaimiņš smēķē)

• Nespējat veidot normālas attiecības ar pretējo dzimumu, līdzcilvēkiem. (vakar ar Stīvo drusku ierāvām un aizgājām uz klubiņu sakoļīt kādu čiksi. Nekas tur nesanāca, bet patiesībā problēmas ir viņām)

• Ir atkarība no smēķēšanas vai alkohola. (nav vis. Es varu atmest, kad vien gribu)

• Jūsu dzīvē ir neveiksmju sērijas. (periodiski neko neesmu laimējis Latloto)

• Īsti nesaprotat, kas esat un kāda ir jūsu misija šai saulē. (nē, tieši tas man ir skaidrs)

• Jums ir depresīvs noskaņojums, bieži esat nomākts. (darbā man reizēm liek strādāt)

• Bieži neredzat jēgu savai dzīvei un notiekošajam. (nu kam gan vajadzīgs atlaist Saeimu? Tāpat taču ievēlēs tos pašus vēžus)

• Jums ir nepamatots satraukums, bažas, nemiers. (īpaši pirms eksāmeniem. It kā visu zinu, bet vienalga uztraucos)

• Ir sajūta, ka kāds iekšēji apspiež un bremzē. (īpaši, kad gribu iet pāri ielai pie sarkanās gaismas)

• Jums piemīt pārmērīga kautrība. (reizēm kaunos kails parādīties uz ielas)

• Jums ir nepamatots bezspēks, pat pēc pietiekama miega un atpūtas. (jā, īpaši pēc darba)

Un tad es uzzināju, ka ir līdzeklis!

Mošķu, tumsas spēku izdzīšana pēc Nepālas priestera slepenās tehnikas

Viena izdzīšana līdzvērtīga 50 sesijām speciālista kabinetā!!!

Programmā:

Mošķu, enerģētiski negatīvo bloku, dēmonu diagnostika. Tumsas spēku izdzīšana. Biolauka sakārtošana. Aizsardzības uzlikšana.

Rezultāts:

Atbrīvošanās no mošķiem, dēmoniem un negatīvajiem enerģētiskajiem blokiem, nabadzības gara. Atbrīvošanās no smēķēšanas, alkohola atkarības, depresijas, negatīvām domām, slimībām, neveiksmju sērijām, problēmām ar pretējo dzimumu, atbrīvošanās no bailēm, satraukuma, vecām pagātnes traumām…

Līdzi jāņem treniņbikses, T krekliņš, lielais dvielis, vēlams lai pēc procedūras varētu izmest, vai 3 stundas jāmērcē sālsūdenī turpmākai lietošanai.

Pasākuma cena 50 Ls ( samaksa uz vietas)

Tagad man ir skaidrs ko darīt. Lai visi tie ļaunie kukuļņēmēji dakteri iet uz poda pa gaisu un jau jūnijā došos uz minēto procedūru.

Saiti atļāvos neievietot. Lai ļaunie gari nenoskauž.

P.S. Viduslaikos gan šī procedūra bija vienkāršāka. Atlika vienīgi samaksāt noteiktu summu, kuru, ja nemaldos, sauca par indulgenci, un grēki tika atlaisti tāpat. Bet laikam jau ļaunais gars kopš viduslaikiem ir audzis savā spēkā.

Mēdz teikt, ka tukši cietie diski ir vieglāki par pilniem. Es vēl atceros, ka reiz senākos laikos aiz līdzjūtības centos vienu klasesbiedru pierunāt nepirkt veikalā datoru ar uzinstalētu operētājsistēmu, jo būs grūtāk aiznest uz mājām.

Tas pats attiecas arī uz zibatmiņām jeb flash-iem. Nav ieteicams vazāties apkārt ar 4 Gb ietilpīgu flash-u, kurā iespiesta kāda, visticamāk pirātiskā ceļā iegūta, filma. Var izspiest caurumu kabatā, nokrist zemē un nejauši sabojāt grīdas segumu. Tāpat arī, mainot sistēmblokam cietos diskus, ieteicams tos vispirms iztukšot, citādi vēl var nejauši uzmest sev uz kājas. Un tad gan būs “Oi, oi, oi!” un labi vēl, ja izdosies izvairīties no braukšanas uz traumotoloģisko slimnīcu! Ja nu iztukšot cieto disku nav iespējams, tad visdrošāk pārvietošanas procedūru veikt divatā vai trijatā. Taisni bail iedomāties, kas notiks nākotnē, kad diski būs kļuvuši vēl ietilpīgāki – vajadzēs ceļamkrānu ņemt talkā?

Starp citu, uz CD un DVD te rakstītais neattiecas. Tiem esot cits datu glabāšanas princips – ar izdedzinātiem caurumiem.

Mūsdienās daudziem daudz kam nav laika. Tas tā kā nebūtu nekāds jaunums. Mazliet nepopulārāka lieta varbūt ir tā, ka nepieciešams šķirot, kādu informāciju uztvert un kādu nē, jo visu uztvert ir neiespējami ierobežoto laika resursu dēļ. Bet vēl viens solis tālāk ir padomāt par veidu, kādā tiek uztverta noteikta informācija.

Iespējams, ātrākais no informācijas nodošanas veidiem, ja informācijas saturs to pieļauj, ir labi salasāms rakstisks apraksts uz lapas, internetā vai jebkur citur. Priekšrocība slēpjas apstāklī, ka lasot ir iespējams pārlekt rindiņām, rindkopām un ātri “pārtīt” informāciju uz priekšu vai atpakaļ. Tam ir īpaša nozīme, ja teksts ir grūti saprotams un nākas pārlasīt to pašu vietu vēl un vēl.

Ne sevišķi ātrs, bet potenciāli informatīvi ietilpīgāks veids ir “bilde + skaņa”. Tā var būt videofilma, tv pārraide vai parasta lekcija universitātē. Paralēli ir iespējams informāciju uztvert gan ar ausīm, gan acīm, tādējādi radot teorētisku iespēju uztert vairāk informācijas. Nelaime slēpjas ierobežotajās iespējās “patīt” uz priekšu vai atpakaļ. TV raidījumu patīt atpakaļ vispār nav iespējams. Nav iespējams arī pārlekt pāri garlaicīgam sižetam vai reklāmai. Gadījumā, ja tiekam pie TV pārraides video formātā (kas savukārt prasa ne mazums laika) vai ja strādājam ar videofilmu, ir diezgan grūti atrast precīzi interesējošo vietu. Process tad ir tāds – patinam, paskatāmies, patinam tālāk, paskatāmies, patinam atpakaļ. Tas prasa labas zināšanas par videofilmas uzbūvi kā tādu. Ideālā gadījumā jāzina cik minūtes no filmas sākuma bija pagājušas līdz interesējošajam fragmentam. Sliktākā gadījumā jāzina aptuvenā fragmenta atrašanās vieta – pirms vai pēc nejauši izvēlēta fragmenta filmā, ar kuru sāk meklēt. Ja zināšanu par videofilmu nav nekādu, tad atrast kaut ko konkrētu ir iespējams tikai, noskatoties visu video, pa maziem gabaliņiem patinot uz priekšu. Kopumā informācijas meklēšanai un šķirošanai patērētais laiks ir liels. Reizēm pārāk liels, lai nopietni strādātu ar šo informācijas formātu.

Audio failu, radiopārraižu vai vienkāršu monologu ir mīnusi ir tādi paši kā videofailiem, vienīgi informatīvā ietilpība ir daudzas reizes mazāka, jo nav attēla. Toties ir viena būtiska priekšrocība. Ir iespējams darīt kādu darbu paralēli, nenododoties tikai informācijas uztveršanai. Var, piemēram, vadīt automašīnu, adīt zeķes vai izkrāsot īpaši šim nolūkam paredzētas bilžu grāmatas.

Ja ciemiņš zvana pie durvīm, bet īsti vēl nezini, kas tas par ciemiņu – vēlams vai nē, uzvelc mēteli mugurā! Ja ciemiņš vēlams, saki: “Vai, cik jauki, es arī tikko kā atnācu!” Ja nē, saki: “Atvaino, bet atnāc kādu citu reizi – es arī jau steidzos projām!”

Nejauši uzzināju, ka parādījies tāds www.kurtuesi.lv. Doma tur tāda, ka bez maksas iespējams izsekot kādam GPS aparātam. Respektīvi, iedodam GPS savam bērnam, sievai vai pabāžam mašīnai zem kapota un vienmēr zinām, kur tie atrodas.

Paldies Dievam, GPS savā fiziskajā veidolā vēl nav attīstījušies tik tālu, ka tos varētu pilnīgi nemanāmi, teiksim, piestiprināt pie drēbēm. Bet varbūt tomēr ir, tikai mēs par to neko nezinām? Ideāla vieta, kurā noslēpt tādu GPS, ir parasts mobilais telefons. Jo tas regulāri tiek uzlādēts un pastāvīgi saņem un raida signālus. Cilvēki no šīs ierīces tikpat kā nekad nešķiras un bieži tur ieslēgtus pat nakts laikā. Un nav jau nepieciešams datus no GPS raidīt visu laiku. Ja nav vajadzīga aktīva izsekošana, pietiek ar, teiksim, reizi divās stundās.

Pēc pašreizējās likumdošanas mobilo telefonu operatoriem jāspēj nodot valstij informāciju par mobilo telefonu atrašanās vietu. Varbūt kādreiz šī informācija būs pieejama arī parastajiem mirstīgajiem – līdzīgi kā ar GPS?

Šorīt mani uzrunāja iestādes sargs. Es gan neatceros, ko viņš teica, bet tas arī nav svarīgi. Fonā diezgan paskaļi skanēja “You only live once”. Un es iedomājos – bet cik gan gadus šis vīrs strādā par apsargu?