Caurums

Paskatījos glabvalsti.lv un gandrīz nokritu no krēsla. VVF un Sudrabas atrašanās topā vēl tā kā būtu saprotama. Trešais ir Māris Zanders, kurš vienmēr teicis, ka politikā nekad nedosies. Ceturtais ir vienkāršs žurnālists, kuram gan varbūt ir labs priekšstats par notiekošo Latvijā, bet tas jau nenozīmē, ka viņš ir gatavs būt par nācijas glābēju. Nr. 5 – J.Sils savulaik ar savu organizāciju klubu 415 arī deklarēja, ka politikā iet nav jēgas. Sestais ir Loskutovs, nu, to vēl kkā var saprast. Un septītais ir ZZS nerakstītais vadonis, kriminālnoziegumos apsūdzētais A.Lembergs. Tātad atbalstām esošo koalīciju un turpmāku smadzeņu skalošanu? Domāju, ka tas ļoti lielā mērā ir tāpēc, ka masu medijos tiek ziņots par jebkuru šī cilvēka pirdienu. Astotais ir Raivis Dzintars, kuru arī neatceros jelkad teikušu kaut ko kompetentu ekonomikas vai finanšu jautājumos. Un tā tālāk… Parādās gandrīz visi daudz maz populārie cilvēki bez jebkādas jēgas, to starpā arī bijušie un esošie deputāti, kuri neko, tiešām neko līdz šim nav izdarījuši! Tad jau pat esošā Saeima man liekas sakarīgāka par šo ļautiņu sakopojumu.

Ja tiešām visi šie cilvēki piepeši atrastos valdībā, es sāktu kravāt somas. Nekavējoties.

Kā jums liekas, vajag tos sīkos sušķus slānīt bērnus sodīt fiziski vai nevajag? Šodien, nejauši garām ejot, ievēroju bērnu ministru stāvam galerijā universālveikalā “Centrs”. Mikrofonā runāja kāds cilvēks un runāja par šo tēmu. Cik nopratu, tika aģitēts, ka pērt nevajag.

Sanākuši bija apmēram 30 cilvēki. Nez, šis pasākums no valsts naudas ticis sponsorēts vai kā..?

Man pašam nemaz nav stingra viedokļa šajā jautājumā. Toties atradu interesantu rakstu par pēršanu vikipēdijā.

Starp citu, tuvojas Lieldienas un tas nozīmē, ka atkal varēs netraucēti saraut krietnus žagarus ar dažiem pūpoliem, doties ielās un slānīt garāmgājējus, skaitot “veselība iekšā, slimība ārā”.

Ja tā padomāju, atceros, ka pirms laba laika S.Kalniete pieslējās Jaunajam laikam. Nekas prātā paliekošs no viņas tolaik izdarītā nav palicis, bet pagājušajās Saeimas vēlēšanās Kalniete tika bīdīta kā JL kandidāte prezidenta amatam. Nekas no tā nesanāca, jo partijas, kuras krāpās vēlēšanās, kopumā sev iepirka vairāk par 50 mandātiem Saeimā, bet tas tā.

Kādu laiciņu vēlāk S.Kalniete kopā ar domu biedriem, to skaitā K.Šadurski un I.Čepāni no JL frakcijas atšķēlās un izveidoja savu “Pilsoniskās savienības” pulciņu. No JL līdz šim PS atšķīrusies vien ar to, ka vārdos un darbos ir tuvāki valdošajai koalīcijai. Piemēram, kad vajadzēja iet pie V.Zatlera visām partijām solīties un parakstīt diezgan ūdeņainu un bezjēdzīgu papīru, ka “tiks iecelts KNAB priekšnieks un ka Latvijai vajag ņemt aizdevumu”, PS kopā ar ZZS, TP, LPP/LC un TB/LNNK to parakstīja, bet JL nē. Tas notika 10. decembrī. Nu, mīļās partijas, kurš no zoodārzniekiem šodien 27.01. ir KNAB priekšnieks?

Atšķelšanās sakarā toreiz JL pa-(uz)metējiem tika pārmests, ka viņi esot solījušies baznīcā frakcijas pamešanas gadījumā nolikt deputātu mandātus. To neizdarīja pilnīgi neviens un pēc garākas apstākļu noskaidrošanas tika secināts, ka faktiski to solījies darīt vienīgi K.Šadurskis. Nezinu, kurš no JL elektorāta paturēja prātā, kurš tad konkrēti no deputātiem bija apsolījis nolikt mandātu un kurš nē. Es nē.

Starp citu, par K.Šadurski runājot, kādu laiku viņš uzturēja arī savu blogu iekš diena.lv. Nu jau stipri ilgu laiku neko vairs nav rakstījis. Domājams, viņam apnicis, ka pie rakstu komentāriem lasītāji vienmēr atceras pajautāt, kad tiks izpildīts baznīcā dotais zvērests un nolikts Saeimas deputāta mandāts. Nāk prātā arī dzirdēta atsauksme, ka pie K.Šadurska pirms dažiem gadiem RTU lekcijās esot bijis interesanti , bet iemācījies kaut ko esot tikai retais.

Bet, atgriežoties pie S.Kalnietes, uzskatāmu pretrunu starp viņas teikto un darīto piefiksējis J.Domburs. Pirms apmēram gada S.Kalniete esot stingri apgalvojusi, ka Eiropas parlamenta vēlēšanās vairs nestartēs. Un kas notiek tagad?

No vienas puses es gribētu, lai cilvēki par viņu balso un aizsūta emigrācijā uz Eiropas parlamentu. Tad vismaz Latvijā būtu par vienu apnicīgu solītāju – nedarītāju mazāk.

Ir tāds interesants uzņēmējdarbības veids kā informācijas pārdošana lielos apmēros. Ar to nodarbojas tā saucamie masu mediji. Šie uzņēmumi parasti ir labi pelnoši un tā kā masu mediju izplatītā informācija skar ikvienu no mums, būtu vērts padomāt un saprast dažus šī uzņēmējdarbības veida darbības principus.

Lai informāciju varētu pārdot, vispirms pie tās ir jātiek. Ja tiek pārdotas “ziņas Latvijā”, ir jābūt reāliem notikumiem, par kuriem ziņot. Bet ne jau katru dienu atgadās kas tāds, par ko rakstīt un ziņot. Tas nozīmē, ka piepeši beigušās preces pārdošanai. Interneta ziņu portāliem tā nav ļoti kritiska problēma, jo lapā var atstāt vakardienas ziņu virsrakstus. Bet ko darīt radio un TV? Paziņot – atvainojiet, šodien Latvijā nekas ievērības cienīgs nav noticis un tāpēc mēs jums neko nestāstīsim un nerādīsim? Varbūt arī parastais skatītājs / klausītājs ar to būtu apmierināts, bet reklāmdevējs, kurš nodrošina jebkura masu medija lielāko daļu ienākumu, noteikti nē. Skatītājam un patērētājam zustu jēga skatīties TV un klausīties radio. Tāpēc ziņas vienmēr tiek atrastas. Pat ja to nav. Katru dienu pie tā strādā profesionāli žurnālisti un redaktori, tāpēc patērētāji parasti šādas situācijas iestāšanos nemaz nepamana. Tādējādi patērētāji sagremo informācijas drazas, kuras patiesībā viņiem nemaz nav vajadzīgas.

Reizēm mūsu uzmanības vērts ir jaunums, kura uzzināšanai patērēsim 10 minūtes, reizēm 30, bet reizēm tādu jaunumu nebūs vispār. Audio un video formāta ziņām nav iespējams ātri “pārlaist acis” un šķirt tālāk. Tās ir tikušas veidotas ar mērķi aizpildīt laiku jebkā, lai tikai skatītājs nebūtu pārāk garlaikots. Faktiski tās ir ziņas – izklaide. Bet vai mēs tiešām vēlamies izklaidēties, klausoties vai skatoties ziņas? Varbūt ātrāk, ērtāk un objektīvāk būtu īsi un koncentrēti visu nepieciešamo izlasīt internetā, grāmatās, avīzēs vai citā drukātā formātā, ko pēc vajadzības varētu aizšķirt tālāk vai pašķirt atpakaļ, kad paši vēlamies. Tad paliktu pāri daudz vairāk laika tiešām pilnvērtīgam darbam vai izklaidei nevis abiem kopā.

Ir vēl viens aspekts, kurš nav atkarīgs no ziņas formāta. Tā ir ziņas objektivitāte. Katrs informācijas sniedzējs var sniegt tieši tādu informāciju, kādu tas vēlas un kāda tam ir izdevīga. Tādā veidā viegli ir iespējams iespaidot neuzmanīgāka informācijas patērētāja uzskatus un viņš to pat neievēros.

Bet nepatīkamākais informācijas pārdošanas biznesā ir nepieciešamība ziņām būt ar negatīvu nokrāsu. Diemžēl pozitīvām ziņām cilvēki nepievērš daudz uzmanības. Vismaz noteikti ne tik daudz kā negatīvām, īpaši tādām, kuras skar viņus pašus. Pozitīva informācija cilvēku nomierina un ved uz pašpietiekamu stāvokli, kurā masu mediju sniegtā informācija vairs nav nepieciešama. Bet tā kā ziņu pārdošana tomēr ir bizness, nepieciešams, lai patērētājiem būtu noturīga interese par piedāvāto preci. Tāpēc arī ziņās vienmēr dominē un, lai cik skumji tas arī nebūtu, vienmēr dominēs negatīva, uztraucoša informācija.

Salīdzinot ar citiem uzņēmējdarbības veidiem, atgriezeniskā saite no patērētāja ir sevišķi vāja. Lielais vairums patērētāju nesniedz nekādu atbildes reakciju. Un tie, kuri tomēr to sniedz, gandrīz vienmēr komentē ziņu saturu nevis to nepieciešamību kā tādu. Tātad patērētājs nav prasīgs un viņam var mēģināt iesmērēt jebko, kas arī bieži ir novērojams. Turklāt informācijas patērētājs vienmēr tiek pie “kaķa maisā”. Viņš nekad iepriekš nezina, ko saņems, pirms nebūs preci jau patērējis. Informācijas patērētājs gaida, cer uz kaut ko interesantu vai trauksmainu un nekad nezina, vai tas būs tā vērts. Vēl viens paradokss – ja patērētāja vēlmes tiks pilnībā apmierinātas, viņš produktu vairs nepatērēs, kas ir pretrunā ar informācijas piedāvātāja interesēm. Tātad patērētājam vienmēr jāpaliek tikai daļēji apmierinātam. Tādējādi informācijas patērētājs pa vidu savu vēlmju apmierinājuma gaidām patērēs daudz jo daudz viņam nevajadzīgas un pat kaitīgas informācijas.

Visbeidzot eļļu ugunij pielej informācijas tirgotāju savstarpējā konkurence. Informācijas pārdevējam vienmēr jācenšas piedāvāt savu produktu ātrāk, interesantāk un pēc iespējas vairāk cilvēkiem, nekā to spēj konkurenti. Tas nozīmē, ka ziņām jābūt vēl trauksmainākām un izklaidējošākām. Kopā izveidojies produkts ir savdabīgs kokteilis no ziņām, šausmām un izklaides. Turklāt, ļoti iespējams, ar manipulatīvu saturu. Vismaz tik daudz, lai veicinātu patērēt vēl arī nākošos produktus.

Ko tas nodara informācijas patērētāja prātam un uzskatiem, pilnībā izprast ir sarežģīti. Bet tāda iedarbība pastāv un tās spēku ir grūti pārvērtēt. Ja visu laiku masu medijos netiktu atspoguļoti vieni un tie paši cilvēki, lai cik muļķīgas un melīgas frāzes viņi arī neteiktu, un vēlētāji netiktu “iepazīstināti” ar partiju reitingiem, par ko vēlēšanās nobalsotu cilvēku vairākums? Ja jaunieši, kuri 13.01.2009. pēc mītiņa Doma laukumā nekad neko nebūtu dzirdējuši par nemieriem Tallinā un citās pilsētās, vai viņiem maz ienāktu prātā piedalīties grautiņu organizēšanā? Vai uz Doma laukumu vispār kāds būtu atnācis, ja masu medijos visu laiku netiktu negatīvā gaismā rādīti un kritizēti valdības un Saeimas darbi?

Informācijas pārdošanas bizness ir kā kropls neradījums, pret kuru ir ļoti grūti cīnīties. Tas neredzami traumē informācijas patērētāju uzskatus un vērtību sistēmu. Tas manipulē ar cilvēku vajadzībām būt informētiem, tikt uztrauktiem vai izklaidētiem un parazitē uz šo vajadzību rēķina. Diemžēl tā spēki ir ļoti lieli, jo pavisam bez informācijas vairumam cilvēku dzīvot nav iedomājami. Tāpēc neaicinu nevienu atteikties no masu mediju piedāvātās informācijas kā tādas, bet gan:
- rūpīgi izvērtēt kāda informācija, cik daudz, kādā formātā katram no mums ir nepieciešama,
- kritiski vērtēt visu informāciju, kura pie mums nonāk ar masu mediju starpniecību,
- izvairīties no jebkādas masu mediju vai uzņēmējdarbības pārstāvju sniegtās informācijas, kura mums nav nepieciešama,
-  neņemt pretī nekvalitatīvu ziņu / izklaides / šausmu kokteili, ja ir iespējams no tā izvairīties.

Ņemts no Tautas foruma.

Mazliet par demokrātijas problēmām

Smadzeņu skalošanas metodes. Uzskaitīti un īsi paskaidroti populārākie PR un žurnālistikā izmantotie paņēmieni.

Vai jūs saprotiet, ko nozīmē:

Valsts prezidentam ir tiesības atlaist Saeimu piecos gadījumos: (..) – Ja tas nepieciešams, lai Saeima saņemtu tiešu tautas atbalstu īpaši svarīgā jautājumā. Šajā gadījumā pirms lēmuma par Saeimas atlaišanu pieņemšanas Valsts prezidentam ir jākonsultējas ar Saeimas priekšsēdētāju un Ministru prezidentu.

Es ne sevišķi. Toties ir pilnīgi iespējams, ka tas būs rakstīts mūsu jaunajā Satversmē.

Cik stundas dienā tu guli? Kā tevi ietekmē laika plūsmas standartizācija, kas ir ieviesta tikai tādēļ, lai sinhronizētu tavu darbību ar miljoniem citu cilvēku darbību? Cik ilgi tu vari iztikt, nezinot kāds ir pareizs laiks? Kas kontrolē tavas minūtes un stundas? Minūtes un stundas, kas veido tavu dzīvi. Vai tu taupi laiku? Kam tu to taupi? Vai tu vari noteikt vērtību brīnišķīgai dienai, kad ārā dzied putni un ļaudis pastaigājas? Cik daudz naudas par stundu tev jāsaņem, lai tu šādā laikā paliktu iekšā, turpinot pārdot lietas vai kārtot mapītes? Ko tādu tu vēlāk iegūsi, lai attaisnotu savu darbību šajā dienā?

Tavas ikdienas dzīves saturs

Izskatās, ka tuvākajās dienās un mēnešos tukšu demagoģiju dzirdēsim tik bieži, ka diez vai būs vērts uz to reaģēt. Faktiski līdz ar Valda ultimātu iesākās priekšvēlēšanu periods un no partiju pārstāvju teiktā teju pilnīgi nekas vairs nav uztverams nopietni. Nekā citādāk kā par haosu šo laiku nosaukt nevar. Vispār tas bija iesācies jau stipri sen. Ir ļoti maz ar loģisko prātu saprotamu darbību no valdošās koalīcijas puses pēdējā laikā. Es šaubos, ka viņi paši saprot, ko dara. Ir panika valsts amatpersonu, valdošās koalīcijas un arī valsts pārvalžu augstākajos līmeņos. Visi tik ļoti trīc un dreb par savām vietām, ka pat sevišķi daudz nedomā, ko maksās viņu krampjainā turēšanās pie pēdējiem salmiņiem.

Jaunas vēlēšanas tiešām būtu vajadzīgas cik ātri vien iespējams. Lai tiktu vaļā no patlaban esošās impotentās Saeimas un būtu kaut jelkāda cerība, ka kādreiz būs labāk. Tikai man ir bail no TP, LPP/LC, ZZS un LSDSP mundieru spodrināšanas censoņiem  Ja iepriekšējās vēlēšanās viņu metodes nostrādāja lieliski, tad kāpēc šoreiz tās būtu metamas miskastē? Vidusmēra iedzīvotājs par politiku interesējas labākajā gadījumā tik daudz, ka pārlaiž acis avīžu virsrakstiem. Būtībā tas arī ir ļaunākais scenārijs, jo viņš būs noskaņots balsot par zināmiem cilvēkiem. Bet zināmi ir tikai tie, par kuriem runā, par kuriem raksta un kurus rāda pa TV. Tātad valdošā koalīcija.

Ja nākošajās vēlēšanās, vienalga, kad tās būs, esošā koalīcija dabūs vairāk par ~35 mandātiem, tas Latvijai būs nāvesspriedums.

Nezinu, smieties vai raudāt par Tautas partijas aicinājumu atlaist Saeimu. Izskatās, ka galīgi aptaurēti tomēr viņi nav. Acīmredzot, TP ļoti labi saprot, ka līdz 31.03. viņu reitings būs nokrities vēl vairāk nekā tagad. Tas liecina, ka viņiem pat prātā nenāk darīt jebko, lai valsti no krīzes izvestu. Tas arī nozīmē, ka jebkuras “nepopulāras” reformas tāpat netiks skaidrotas sabiedrībai, lai vismaz daļai sabiedrības tās liktos akceptējamas. Sorry, es uzskatu, ka nepopulārus lēmumus nav jābaidās pieņemt, ja vien tos pirms un pēc tam normāli izskaidro sabiedrībai un nebaidās no daudzpusīgām diskusijām.

Tagad Valdis ir nonācis diezgan muļķīgā situācijā. Ja viņš atlaidīs Saeimu nekavējoties, ko būtībā arī labi drīz vajadzētu darīt, jo ir redzams, ka neviens pat nedomā ķerties pie likuma grozījumu pieņemšanas, izskatīsies, ka viņš padevies TP diktātam.

Neesmu Sabiedrības citai politikai kvēls fans vai atbalstītājs, bet šoreiz no viņu puses sniegts ļoti adekvāts komentārs par to visu.

Nedod Dievs, ja kāds spiedīgs brīdis jums uznāks RTU un laicīgi neievērosiet tualetes papīra ruļļa atrašanās vietu…

Stulbi, ka tas tā noslēdzās. Pirmkārt, es nesaprotu jēgu demolēt Saeimas namu. Nu, ko tas dos un ar kādu mērķi tas tiek darīts? Atbrīvoties no Saeimas vispār un legalizēt Latvijā autoritāru režīmu? Faktiski tieši tas arī ir ticis panākts. Tagad amatpersonām ir lielisks aizbildinājums, kādēļ neatļaut mītiņus un demonstrācijas pilsētas centrā. Rezultātā mūsu jau tā neesošā demokrātija tiek apšķērēta vēl vairāk. Par pārējā demolēšanu arī grūti kaut ko piebilst. Īsti kārtībā ar galvu un loģisko domāšanu jau nu tiem dažiem (simtiem) īpatņu nav. Valdiņam tagad rokās ir iedots kolosāls aizbildinājums, kāpēc Saeimu neatlaist. Pēc nepilnām divām stundām viņš teiks, ka šādā situācijā par Saeimas atlaišanu nevar būt ne runas.

Žēl, ka tādu pasākumu izcūkoja bariņš plānprātiņu. Pret viņiem tiešām vajag vērsties ar visstingrāko likuma bardzību.

Lai apraksts būtu pilnīgāks, te būs arī dažas ilustrācijas.

Pieņemu, ka šo veikalu skatlogus izsita pašus pirmos.

Izskatās, ka vakardienas postījumus šīs dienas garumā nopētīs vairāk cilvēku par vakardienas piketa dalībnieku skaitu. Nav jau gan vairs daudz ko redzēt. Remontdarbi norisinās apbrīnojami operatīvi. Saeima jau no agra rīta bija daudz maz kārtībā. Iespaidīgākais no palikušā ir VIDa, Finanšu ministrijas, Valsts kases un bibliotēkas sasistie stikli. Pēc remontēšanas tempa var diezgan objektīvi secināt, kurām iestādēm ir vairāk liekas naudiņas remonta vajadzībām.

Jaukākais no manis novērotā bija Pabrika saruna no rīta ar kādu gados vecu tanti turpat ārā pie Saeimas. Liekas, ka nav daudz deputātu, kuri savu laiku veltītu sarunām ar vienkāršajiem mirstīgajiem, kur nu vēl šajā laikā un kur nu vēl uz ielas.