Caurums

Šonakt nosapņoju, ka esmu atnācis strādāt vienā paprāvā valsts kantorī taisni brīdī, kad tika ieviesta jauna informācijas sistēma (IS). Man to vajadzēja testēt, pētīt, meklēt vaboles un citādi darboties. Projekts tāds diezgan nopietns, kopējā summa ar visām ieviešanām, instrukciju rakstīšanām, apmācībām bija pusmiljons latu. Tā nu es labu brīdi strādāju, līdz nejaušā kārtā aizdevos līdz citam kantora nostūrim, lai pieredzes bagātināšanai iepazītos arī ar viņu informācijas sistēmu. Grūti bija noticēt savām acīm, bet izskatījās, ka tā ir bezmaz identiska tai IS, ar kuru es darbojos savu sapņu ikdienā. Es būtu varējis palūgt to tanti, kas vadīja prezentāciju pārsēsties un paturpināt prezentāciju viņas vietā.

Viss, protams, bija pilnīgi legāli, nevienam nekāds noslēpums par šīm abām IS nebija, tās pat izmantoja vienus un tos pašus informācijas avotus. Es vienīgi jutos mazliet piešmaukts, jo es tāpat kā citi mana nostūra darbinieki, bijām uzskatījši, ka strādājam ar jaunu IS. Bet, izrādījās, ka tā ir par ~95% tā paša izstrādātāja agrāk izveidota IS, tikai drusku piepucēta un pārpucēta otra nostūra vajadzībām, un pārdota vēlreiz. Nja, tā vajag mācēt pelnīt naudu ar informācijas sistēmu izveidi – es nodomāju, un pamodos. Labi gan, ka īstenībā nekas tāds nenotiek.

Šad tad gadās, ka no rokas ēd baloži. Tie vispār mēdz pat sēsties uz kājām, ir manīts arī, ka uz galvas, un vispār uzvedas ļoti neceremoniāli.

Pa retam biežāk pamatīga sala apstākļos no rokas ēd arī meža pīles.

Varbūt šad tad no rokas ēd arī zvirbuļi, konkrēti tādu gadījumu neatceros, bet nevar izslēgt, ka tāds ir bijis.

Vārnas ir diezgan raustīgas pēc savas dabas un tāpēc tās no rokas nemēdz ēst. Līdzīgi uzvedas arī kovārņu. Krauķi vispār raustās no ikviena cilvēkveidīgā, kurš pietuvuojas vairāk par 1oo m.

Diezgan droši uzvedas arī lielie ķīri, bet gluži no rokas tie tomēr neēd. Ar ļoti retiem izņēmumiem.

Mans šodienas prieks ir sudrabkaijas pacienāšana no rokas. Vēl tikai divas reizes mūžā esmu redzējis, ka tas kādam izdodas. Sudrabkaiju rīkles nav piepildāmas.

Kādreiz sesenos laikos, kad vēl biju jauns un zinātkārs, domāju, ka skolā būs baigi interesanti fiziku mācīties. Praktiski garlaicīgāku priekšmetu vajadzēja pameklēt. Līdzīgi iznāca arī ar ķīmiju, tikai tur vēl piedevām nopietni draudēja nesekmība. Tad nāca vidusskolas gadi un informātika. Mums tika ierādīti programmēšanas pamati un nežēlīgi aizrāvos, cik nu tas bija iespējams, jo mājās man datora nemaz nebija. Vienalga, ņēmos, centos darīt visādas muļķības, eksperimentēju, meklēju savus risinājumus un bija baigi interesanti.

Kādu laiku vēlāk iestājos IT bakalauros. Garlaicīgāku priekšmetu par programmēšanu vajadzēja pameklēt. Tā bija pirmā lekcija manā mūžā, kurā es aizmigu, vēlāk lekcijās gulēju regulāri. Neapskaudu kursa biedrus, kuri nekad nebija programmējuši, jo viņiem vēlāk bija nopietnas grūtības nokārtot ieskaites un eksāmenus, kā arī daļai droši vien izveidojās riebums pret programmēšanu kā tādu. Ar nepacietību bakalauros vispār gaidīju dažādus priekšmetus – tīkla operētājsistēmas, operētājsistēmas, datu bāzu projektēšanas tehnoloģijas, web lapu veidošanu utt. Un aplauzos praktiski visos gadījumos. Nezinu, vai pie vainas tas, ka šīs lietas vajadzēja apgūt obligātā kārtā, vai arī mana sākotnējā interese bija pārāk virspusēja, vai arī nevēlējos pakļauties nekādiem rāmjiem, kurus uzlika pasniedzēji, vai pašu pasniedzēju talanti, bet tā nu tas notika. No bakalauriem vienu laiku gribējās vispār iet prom un par IT sfēru interesi zaudēju diezgan lielā mērā.

Maģistros studējot, drusku to interesi atguvu. Un sapratu, ka, lai apgūtu kaut ko sevi interesējošu dziļā līmenī, nebūt nav nepieciešams doties augstskolā vai universitātē. Zinu vairākus cilvēkus, kuri varbūt mazliet nožēlo, ka savā laikā nav tikuši pie akadēmiskās IT izglītības, bet savā jomā tomēr ir lieliski speciālisti. Nebūt ne sliktāki par izglītotajiem. Tagad arī es mēģinu iet savu individuālo izglītošanās ceļu. Varbūt nav pārāk viegli un dažbrīd arī efektīvi, bet toties ir interesanti. Tas arī man pagaidām liekas galvenais.

Pēdējā laikā pasekojot līdzi tam, kas darās valstī, godīgi sakot, ir mazliet piekrājies. Man, piemēram, savu mūžu tas Parex nav bijis vajadzīgs, bet tā glābšanai tiks aizpumpēta mana – nodokļu maksātāja naudiņa. Tāpat ar visām koncertzālēm, bibliotēkām, amatpersonu vizītēm, Valdiņa vīna atvēsināšanas skapjiem, dzīvokļiem, Jūrmalas rezidencēm utt. Man tas viss pilnīgi nav vajadzīgs. Es vēl varbūt saprastu, ja to vajadzētu sabiedrības vairākumam. Bet vismaz tas vairākums, ko es pazīstu personīgi, ir savilkuši jostas un gaida vēl sliktākus laikus. Arī viņiem nav vajadzīgas šīs luksusa lietas. Un, sakiet, kādēļ man šī valsts kā tāda ir vajadzīga, ja jelkādas sociālās garantijas tiek apšķērētas un pirms krīzes tiek atlaisti policisti un ugunsdzēsēji, bet zemnieki, lai vispār tiktu uzklausīti, ir spiesti braukt uz galvaspilsētu ar traktoriem un uzstādīt ultimātus? Šī brīža emociju iespaidā uzskatu, ka man nevajag to visu.

Šī valsts ir izaugusi par kroplīgu veidojumu un tā mutācijas ir tā attīstījušās, ka vienkāršas ķirurģiskas operācijas vairs nav iespējamas. Patlaban, ja jāparedz kāda varētu būt šīs valsts nākotne, izskatās, ka viss iespējamais tiks pārdots un prihvatizēts, un viss, kas valstij būs palicis, būs atsevišķas ēkas, daži meži un milzīgi, milzīgi parādi bez jebkāda seguma. Pastāstiet, kādēļ man – vienkāršam pilsonim būtu šie parādi jāmaksā? Pēc kāda laika vai varbūt jau tagad lētāk varētu būt izsludināt valsts bankrotu. Galvenais, ka nav jau jēgas no visiem šiem kredītiem. Tiem dažiem simtiem cilvēku, kuri tai naudai būs pietuvināti, nav tikpat kā nekādas motivācijas šo naudu mērķtiecīgi ieguldīt Latvijas iedzīvotāju labā. Faktiski tā nonāks velns viņu zina kur, tikai ne tur, kur vajadzīgs, kā jau tas vienmēr ir noticis. Bet parādus atdosim mēs.

Reāli mēs būsim vergi. Jau esam. Bezjēdzīgi.

Līdz šim es tā arī ne reizi neesmu pasmaidījis par Slaktera slaveno frāzi “Nothing special”. Jo būtībā viņam ir pilnīga taisnība. Bet ne par to es gribēju rakstīt. Tautas forumā ir parādījies visai spēcīgs ieraksts par krīzi, tiek pausta arī doma, ka nekas īpašs jau Latvijā nemaz nav noticis. Pagaidām tas arī ir vissakarīgākais raksts par krīzi, kādus vien nācies lasīt. Mazliet pacitēšu.

Var minēt vairākus krīzes iemeslus, kas daļēji varētu būtu pareizi, tomēr vispilnīgākais laikam būs apgalvojums, ka krīzes iemesls ir vairuma cilvēku nepilnība un netikumi. Kā būtiskāko no tiem var minēt daudzu cilvēku vēlmi darīt pēc iespējas mazāk, saņemot pēc iespējas vairāk. Tātad strādāt negribam, bet darba augļus saņemt gribam un, ja ne savādāk, tad uz cita (tuvākā) rēķina. Bet tas vēl nav viss, kad saņemam ko gribam, ar to izrādās ir par maz un mums vajag vēl, vēl, vēl un tā līdz bezgalībai daudziem. Tas ir paņemam no cita ne tikai pajumtei un pārtikai, bet arī lepnai pilij, krutam autiņam, šikām spēļmantiņām, regulāriem plezīra braucieniem utt. Ja nespējam dabūt arvien jaunas kārotās mantiņas, tad tā nav dzīve, bet tikai nožēlojama izdzīvošana. Un arī tas vēl nav viss. Saņemot ko gribam, mēs vēl pamanāmies noniecināt saņemto un noniecināt tos, kuru darbs mums saņemto ir sagādājis. Ja kāds mūsu labā strādā, mums kaut ko dod, tad jau noteikti viņš ir kaut kas zemāks par mums (ja nekas cits, tad muļķis noteikti) un tāpēc darīt darbu mums, kundziņiem, par prieku ir obligāts viņa pienākums. Tās ir mūsu tiesības un ja kāds šīs vai citas mūsu tiesības sāk apšaubīt, tad tas ir personīgs apvainojums uz ko attiecīgi ir jāreaģē. Un protams, tam, kurš dara, darāmais ir jādara iespējami labāk un vairāk, ko mēs viņam (radam, kolēģim, darbiniekam, valdībai, ražotājam, pakalpojuma sniedzējam utt.) arī regulāri liekam manīt. Bet arī ar to vēl nav gana. Lai gan mums ir pieejams viss nepieciešamais, mēs pamanāmies kašķēties par sīkumiem un sastrādāt dēļ tā lielas glupības. Mēs strīdamies ar tiem pašiem radiem, kolēģiem, biznesa partneriem, vienkārši svešiniekiem par tik idiotiski sīkiem iemesliem, ka jābrīnās kā gan tādus stulbeņus pasaule panes. Pasaulei laikam sāk apnikt un tāpēc arī ir krīze.

Par cik mazajam cilvēkam ērtāk ir apgalvot, ka viņam šādi netikumi nepiemīt vai piemīt tikai mazliet, mazos apmēros, rodas visādi mīti un teorijas par ļoti ļaunajiem citiem, kas ir vainīgi ja ne pie visām, tad vairuma cilvēku nelaimēm. Un pat, ja tiešām eksistē šie ļaunie spēki, tad tāpat to eksistence ir iespējama dēļ daudzo mazo cilvēku mazo nepilnību summas.

Mazlietiņ pat grūti noticēt, bet tiešām Godmanis ir atkāpies no amata. Es gan arī mazliet brīnos, ka viņš tik ilgi izturējis. Cilvēkam jābūt ar dzelzs nerviem, lai izturētu mūžīgos uzbraucienus, neuzticības izteikšanas utml. sviestus no visas koalīcijas. Manuprāt, viņš mierīgi varēja atkāpties ar visu cieņu jau pirms kāda brīža, kad bija skaidrs, ka esošā koalīcija savā starpā nesadarbosies. Bet var jau būt, ka no iekšpuses pavērās pavisam cita aina.

Bet bēdīgākais tagad tikai sāksies. Atceroties, kā gājis visās iepriekšējās valdības veidošanas sarunās, skaidrs, ka TP sevi pozicionēs kā galveno topošās valdības spēku. Būs jauns stabilitātes garants, nopietnas sejas un daudz, daudz cirka veltīta masu medijiem. Būs atkal kategoriski ultimāti koalīcijas partneriem tādi kā “ja nepieņemsiet mūsu izstrādāto krīzes novēršanas plānu, mēs nepiedalāmies” utt. Atvainojiet, bet es neticu, ka visas labējās partijas ir spējīgas vienoties par vienotu koalīciju. Tādā gadījumā TP būtu jāatzīst savas kļūdas un jānoiet sānis, bet viņi to nedarīs. Ja vien nav iecerējuši paklusām nozāģēt jauno koalīciju ar sīkām cūcībām, lai pēc tam varētu teikt – re, kā viņiem nekas nesanāca! Masu medijiem gan šīs būs zelta laiks, jo politiķi atkal bārstīsies ar populistiskiem apgalvojumiem, solījumiem un zākās oponentus vēl vairāk nekā parasti. Vispār jau masu mediju interesēs ir, lai jebkura krīze būtu mūžīga, bet tas tā.

Izskatās, ka vienīgais, kas no šī bardaka spētu izvest, man liekas, ir jaunas Saeimas vēlēšanas. Var jau būt, ka es kļūdos, bet, ja arī kaut kāda valdība tiks sastādīta ar dāsni pārstāvētu LPP/LC, TP (un arī ar ZZS un TB/LNNK tikai mazliet mazākā mērā) valdībā, labāk nekļūs. Saeimā ir jābūt citām proporcijām esošo partiju vidū. Tikai tad kaut kas varēs kustēties uz priekšu.

http://www.diena.lv/lat/politics/blog/ernests/kalvitis-runa

Man vienmēr bijis mazliet pagrūti saprast, kāpēc cilvēki, kuriem pieder lielāka bagātība, tikpat kā nekad neapstājas saraust vēl vairāk. Tā sakot, ja tev jau ir viens miljons, nu priekš kam tev vēl otrs? Tāpat diez vai jelkad tu to iztērēsi. Pieļauju, ka viena daļa ar naudas krāšanu nodarbojas kā ar interesantu sportu. Kaut kāda daļa varbūt vienkārši darbojas aiz inerces, nemaz nedomādami, kādēļ īsti to dara. Bet pavisam dīvaini ir, kad bagātākie žmiedz nost nabadzīgākos. Konkrēti uzņēmēji, kuriem jau praktiski pieder monopols, bet vienalga agresīvi smacē sīkos konkurentus, un mīļie Saeimas deputāti, kuri neliekas ne zinis par trūcīgākajiem cilvēkiem, bet tā vietā sacer un bīda cauri balsojumiem likumprojektus, kas ļautu legalizēt viņu kāpu joslā saceltās “klētis”.

No vienas puses varētu apgalvot, ka katrs pats sev laimes kalējs un lai tad tie nabaga cilvēki kļūst par veiksmīgajiem uzņēmējiem, atrod savas nišas, izglītojas utt. Kaut vai lai kļūst par deputātiem un stumda sev izdevīgus likumprojektus. Bet no otras puses – ja tā darīs visi, kas tad strādās par sētniekiem, konduktoriem un pārdevējiem? Tieši tāpēc īpaši būtu jārūpējas par nabadzīgāko sabiedrības slāni. Lai visi neaizbrauc uz Īriju sēnes lasīt un lai būtu, kas apkalpo tos pašus pie varas esošos. Bet tas tā nenotiek. Liekas, ka bezmaz visi pie varas esošie ir tiktāl pašuzbudinājušies no savas varenības pār citiem, ka viņiem vienalga par visu pārējo. Ka tikai saglabājas milzīgā starpība starp sevi un trulo sabiedrības vairākumu. Man ir lielas aizdomas, ka par deputātiem parasti (bet ne vienmēr) kļūst tie cilvēki, kuriem apliecināt sevi ir īpaši svarīgi. Bet to izdarīt var gandrīz tikai un vienīgi uz citu rēķina. Salīdzinot sevi ar citiem cilvēkiem, ar viņu sasniegto. Līdz ar to, jo lielāka starpība starp parastu mirstīgo un deputāta vai ministra labklājību, jo labāk (un jo mazāk deputāts vai ministrs jūtas motivēts kaut ko mainīt).

Viss sākās, kad pilnīgi nejauši kādā piektdienas pēcpusdienā Valdiņš paziņoja, ka Godmanim vairs neuzticas. Veselais saprāts liktu uzdot jautājumu – kādā ziņā neuzticas? Ko tas maina? Ko jūs tagad darīsiet, vai beidzot atlaidīsiet Saeimu? Bet žurnālistiem šādi jautājumi prātā neienāk. Viņi tik bliež savu. Vai arī otrs variants – Valdiņš aizbildinās, ka viņam nav laika un ka papildus komentārus vairs nesniegs. Ja tā tīri cilvēcīgi, tad Valdiņš par tādu komentāru būtu pelnījis pasūtījumu pa taisno uz mazo māju, jo tas, manuprāt, nav pieauguša cilvēka cienīgi mētāties ar aprautām, demagoģiskām frāzēm. Kur nu vēl prezidenta cienīgi. Žēl, ka tā neuzskata tie, kuri klātienē dzirdēja šo frāzi. Tā vietā no pilnīgi nekā ir izpūsts fantastisks zilonis aptuveni triju diennakšu laikā. Sekas no šīs ziepju operas ir pilnīga nulle. Ja neskaita Valdiņa pagorīšanos mediju priekšā un līdz ar to arī sava spēka demonstrēšanas valdošās koalīcijas priekšā. Mums no tā nav ne silts, ne auksts. Vienīgi pilnā nopietnībā masu mediji šo tēmu ir apgrozījuši un centušies to iesmērēt kā mega sensāciju. Te būs daži virsrakstiņi…

Zatlers: Godmanis ir zaudējis manu uzticību

Eksprezidenti pārsteidz Zatlera paziņojums

Vīķe-Freiberga: iespējams, Zatlers aicina Godmani atkāpties

Godmani sāpina Zatlera paziņojums, bet vēl neatkāpsies

Godmanis neatkāpsies

Politologam aizdomas, ka aiz Zatlera paziņojuma ir partijas intereses

Godmanis noskaņots turpināt strādāt

Zalāns: TP šo valdību negāzīs

SC: pēc prezidenta paziņojuma jāaiziet Godmanim un koalīcijai

TP: Zatlera paziņojums rosina domāt par jaunu valdību

Godmaņa melnā piektdiena vārtos

Andris Bērziņš: prezidents nedaudz pārsteidzies ar savu paziņojumu

Bērziņš cer uz ‘veselo saprātu’ Zatlera un Godmaņa sarunā

LPP/LC Bērziņš: amatpersonām nav tiesību uz emocionālu viedokli

Premjers un prezidents runās par valdības darbu

Zatleram nav, kur atkāpties, Godmanis atkāpties negrib

Lembergs augstāko amatpersonu paziņojumus dēvē par politisku šovu

Dombrovskis piekristu kļūt par premjeru

Stendzenieks: Godmanis ir viens no gudrākajiem cilvēkiem Eiropā

Liepnieks uzskata, ka Zatlers neko nesaprot no politikas

Koalīcija līdz sarunām ar Zatleru neatklāj Godmaņa valdības likteni

Godmanis paliek amatā; Zatlers prasa īstenot TP piedāvāto valdības reorganizācijas plānu (20:44)

Zatlers: es Godmani pārliecināju

Vēl es klusībā esmu pārliecināts, ka Valdiņš ar šo demagoģiju nenāca klajā tikai tāpat vien sagadīšanās pēc tieši piektdienas pēcpusdienā. Šis laiks ir ideāls dažādiem uzbrukumiem ar masu mediju starpniecību citādi domājošajiem cilvēkiem. Ka tikai šo piektdien Valdiņš nedabū kādu pienācīgi demagoģisku atbildi.

Internetā var samērā vienkārši atrast dažādu informāciju par interesējošo subjektu, ja vien zinām viņa biežāk lietoto niku un ja viņa vārds + uzvārds nav arī daudziem citiem cilvēkiem. Tas vēl būtu tīrais sīkums un esmu pārliecināts, ka to zina un pieprot daudzi. Bet, ja to visu sajūdz kopā ar, teiksim,

• profilu draugos,
• blogu,
• fotogalerijām,
• deklarēto dzīves vietu,
• ienākumiem,
• darba vietām,
• mājas datora IP adresi + visām veiktajām darbībām internetā no šīs adreses,
• e-talona lietošanas laikiem un maršrutiem,
• internetbankas maksājumiem,
• saņemtajiem un nosūtītajiem e-pastiem,
• ar kredītkarti veiktajiem pirkumiem,
• sūtītajām un saņemtajām īsziņām,
• zvanītajiem telefona numuriem,
• laikiem, kuros subjekts bijis mobilā telefona operatora sakaru torņu pārklājumā,
• plus to pašu vai līdzīgu informāciju par draugiem un radiniekiem,

iznāk diezgan interesanta aina. Parastam mirstīgajam pa rokai ir tikai google, ja viņš ar to māk rīkoties, bet nav jau izslēgti gadījumi, kad kāds paziņu paziņa strādā attiecīgā iestādē, kur kādi no šiem datiem ir pieejami. Bet, ja es, teiksim, sāku dēvēties par Drošības policijas direktoru un pieprasu šos datus no visām mani interesējošajām organizācijām?

Nez, cik daudz no tā visa tika nočekots, pirms Valdiņš tika uzaicināts par pirmo personu valstī?

Un vēl viens aspekts. Mūsdienās ir vērojama diezgan pastiprināta uzmanība par “sabiedrības krējuma” privāto dzīvi. Bet ar laiku privātajai informācijai ir tendence pamazām kļūt publiskai, ja vien pats subjekts cītīgi nestrādā pie pretējā. Teiksim, es šobrīd vienkārši dzīvojos kā ikviens parasts mirstīgais ar savām dīvainībām, daudz par to nesatraukdamies. Bet, ja nu mani pēc dažiem gadiem gribēs izvirzīt par ministru prezidentu? Uzreiz tiks izraktas visas manas pilnīgi cilvēcīgās, nelielās dīvainības laukā no skapja un demonstrētas visai Latvijai kā uzskatāms amorāles paraugs. Rezultātā mana privātā dzīve vairs būs iespējama vienīgi aiz bieziem mūriem tālu prom no realitātes, ja vien neemigrēju uz zemīti, kur manu tautiešu tikpat kā nav un neviens mani nepazīst. Jo paštaisnie morāles sargi – dzeltenie žurnālisti un viņu radītās informācijas patērētāji man nemitīgi bakstīs ar pirkstu acī un varbūt pat vēl piedraudēs atklāt vēl intīmākas detaļas par manu vienkāršo dzīvi. Nu, paldies.