Archive for Jūlijs 2009
Par Džeksonu
Klausoties radio, lasot ziņas utt., Džeksons kopš savas aiziešanas ir bijis topā. Bet man rodas ķecerīgs jautājums. Ja ne viņa ieplānotie koncerti, vai daudz cilvēku būtu ievērojuši, ka viņa vairs nav? Ja neskaita pārizdotus albumus un neskaitāmās izlases, pēdējais albums no Džeksona puses bija tālajā 2001. gadā.
Šīs pēdējā laika ziņas, reportāžas, pārpublicētās sazvērestības teorijas utt. diemžēl ir kolosāli pozitīvs notikums masu medijiem.
Es to īsti nesaprotu. Cilvēka vairs nav, bet visi kā šakāļi piepeši metas virsū pēdējām informācijas drusciņām par viņu.
Par auditoriem
Reizes trīs man ir gadījies saskarties ar lielo audita firmu cilvēkiem darba jautājumos. Iespaidi – neaizmirstami. Pirmajā reizē viņiem vajadzēja testēt informācijas sistēmas drošību. Reāli viņu darbs izpaudās tā – atnāca pie manis trīs vīri krutos uzvalkos, pusstundu parunājās ar mani par IS visai augstprātīgā tonī un vēlāk aizgāja lauzt sistēmu. Cik sapratu, tur viņi pavadīja drusku ilgāku laiku, šādus tādus drošības robus atraduši, bet neko daudz tā arī nav ņēmušies. Toties pēc tam tika izveidots pabiezs dokuments, kuru iesniedza kā gala rezultātu. Dažas atrastās kļūdas un rekomendācijas bija vienkārši idiotiskas – apmēram no sērijas, ja lietotājs kko samaitās sistēmā, viņam (nevis visiem) sistēma neies, nogrieziet iespēju kko samaitāt. Daļa rekomendāciju bija nerealizējamas dažādu iemeslu dēļ. Bija arī dažas nopietnākas kļūdas, tomēr kopumā no audita sevišķi lielas jēgas nebija. Ja speciālisti tur tiešām būtu rūpīgi sēdējuši, esmu pārliecināts, ka viņi tur atrastu vairāk problēmu un viņu rekomendācijas būtu sakarīgākas.
Otrajā reizē kādai no lielajām auditoru firmām tika pasūtīta IS lietošanas noteikumu izstrāde. Praktiski tas izpaudās tā, ka tika paņemta gatava sagatave, drusku piepucēta un iedota pasūtītājam. Protams, pasūtītājus tas neapmierināja un viņi veica savus labojumus. Tā tas viss risinājās vairākās iterācijās, kas arī būtu pilnīgi normāla prakse. Tomēr šie sagatavotie dokumenti bija tik nožēlojami gan gramatiski, gan saturiski, ka negribējās tos pat skatīties un lasīt. Pavērojot auditoru darba stilu, nebija šaubu, kāpēc tā. Ja briesmīgi aizņemtais auditors atnāk uz darba sanāksmi, pirms tam, labi ja vispār kaut ko apskatījies lietas sakarā un darījis jau nu tiešām nav neko, tad kādu tur var gaidīt rezultātu? Praktiski pasūtītāja puse būtu ietaupījusi gan laiku, gan naudu, ja pati vien būtu saņēmusies šos noteikumus izstrādāt. Visu auditoru izveidoto nācās pārskatīt, labot, papildināt un tā n reizes.
Trešajā reizē auditoriem tika pasūtīts izveidot shēmu, kā atjaunot vairākas IS avārijas gadījumā. Nezinu, cik par to tika samaksāts, bet starpuzmetums, arī, protams, pilns ar kļūdām, sastāvēja no vairākām nodaļām, kurās bija uzzīmētas IS shēmas un piebilsts – avārijas gadījumā secīgi atdzīvināt datu bāzi, lietotāja saskarni un transformāciju serverus. Sapratu, ka pasūtītājam atkal ir bijis vienkāršāk pasūtīt ārpusei kaut ko iekšpusē elementāri sagatavojamu. Man pat ikdienā nestrādājot ar IS administrēšanu ir daudz maz skaidrs kas kādā secībā būtu jāatdzīvina. Kļūdas gadījumā tik un tā nerastos briesmīga nelaime. Un, ja administratoriem tiešām, nedod Dievs, kaut kas nobruks, vai tiešām viņi tā vietā, lai steidzīgi reanimētu sistēmu, meklēs, kur nogrūztas sen aizmirstās auditoru rekomendācijas? Te, protams, atkal ir jautājums pasūtītājam, bet tas tā. Varbūt arī tiešām ir iespējams izveidot normālu IS darbības atjaunošanas shēmu.
Nobeigumā retorisks jautājums – vai es kādreiz gribēšu izmantot lielo audita kompāniju sniegtos pakalpojumus? Var jau, protams, būt, ka īstenībā lielo audita uzņēmumu darbinieki ir ļoti rūpīgi darbinieki un tikai atsevišķos gadījumos rada par sevi neglaimojošu iespaidu, tomēr man tam kaut kā pagrūti noticēt.
Par Ebreju autonomo apgabalu
Šodien nejauši atklāju, ka Krievijā pastāv tāds Ebreju autnomais apgabals. Ap 1860. gadu esot sākti apdzīvot pavisam tālie Austrumi, bet, cik var saprast, neviens lāgā tajos Sibīrijas džungļos pie Ķīnas un Mongolijas robežām nav gribējis līst. Bet kaut ko pie dzelzceļa līnijas ar Vladivostoku vajadzēja iemitināt – lai vismaz no ķīniešiem nodrošinātos. Un tā kādam, ļoti iespējams, Staļinam radās ideja tur nobēdzināt ebrejus.
Tad nu ap 1928. gadu sākās Ebreju autonomā apgabala izveide blakus Ķīnai. Teritorija ir apmēram puslatvijas lielumā, pārsvarā purvi. Tika veiktas dažādas kampaņas, lai ebrejus aizvilinātu tur dzīvot. Viņiem tur bija tiesības lietot ebreju valodu, savas skolas, utt.
Ap 1935. gadu Staļins sarīkoja pirmo tīrīšanu. Tika arestēti un noslepkavoti ebreju līderi un aizvērtas ebreju skolas. Tad nāca 2. pasaules karš un par ebrejiem tika aizmirsts. Tomēr īsi pirms savas nāves ap 1950. gadu Staļins sadomāja veikt vēl vienu tīrīšanu un atkal parevidēja tur dzīvojošos ebrejus, liekot nodedzināt arī vietējo bibliotēku. Tajā laikā tur dzīvoja apmēram 45′000 ebreju.
Šodien tur dzīvo apmēram 190′000 cilvēku, 90% krievu, bet ebreji – 1.22% (2′327). Salīdzinājumam Rīgā vien ebreju ir 1.08% (7′759).
Ziņas no Liepājas
Anonimitāte un līdzjūtība
Šad tad netā var izlasīt dažādus personīgus bēdu stāstus. Īpatnējā kārtā cilvēki pret tiem parasti izturas diezgan nežēlīgi. Komentāros parasti raksta autors tiek cītīgi nolikts gar zemi. Protams, ir jau reizes, kad sarakstītais stāsts liekas izfantazēts. Tā parasti ir ar problēmu aprakstiem, kuros ir daudz vispārinājumu un praktiski nav nekādu detaļu. Piemēram – “Mani draugs piekrāpa ar draudzeni, jūtos šokēta, ko lai dara?” vai arī “Man ir 12 gadu, visi manā klasē ir darījuši To, bet es nē, ko lai dara?”
Neesmu sevišķi cītīgs šādu stāstiņu lasītājs, bet reizēm tādas glupības ir grūti nepamanīt. Bieži vien apzināti tiek piemeklēti visādi pārspīlējumi, lai izprovocētu citu cilvēku uzmanību. Un tad tikai var vērot, kā aug komentāru skaits tādiem izfantazētiem stāstiņiem. Man šie izfantazētie stāstiņi nepatīk vēl viena iemesla dēļ – ja līdzīgi kā piemērā ar 12 gadīgo meiteni tiek sarakstītas amorālas muļķības, lasītāji tās netīšām pieņem kā normu. Lielākā daļa jau tic tiem stāstiņiem un nav jau nemaz būtiski – īsti tie vai nē.
Vakar izlasīju stāstu, kas par 99,9% bija patiess. Ar mērenu vienaldzību pārlaidu tam acis un ielūkojos arī daudzajos komentāros. Ievēroju tajos vienu detaļu no autores puses, kas, iespējams, varētu palīdzēt viņu identificēt kā reālu personu. Pēc kādas stundas es jau zināju, gan kā sauc gan viņu pašu, gan kā sauc viņas puisi. Intereses pēc ielūkojos arī lielajā Latvijas personu datu bāzē jeb draugos.
Kad ieraudzīju viņas bildi, es varbūt nebiju šokēts vai sevišķi pārsteigts, bet… Es pirmo reizi spēju ieraudzīt šī cilvēka problēmu kā reālu, būtisku notikumu viņa dzīvē. Tas manī kaut ko aizskāra.
Tagad es domāju, ka, ja visi šie pusanonīmie komentētāji tiktu nostādīti neanonīmā komunikācijā ar raksta autori, retais no viņiem joprojām paliktu tāds skarbais viszinis ar savu vienīgo patiesību.
Varbūt tieši tas arī ir vajadzīgs, lai tavas problēmas nopietni uzklausītu – neslēpties aiz anonimitātes maskas, bet gan saņemties un runāt par to ar atklātu seju? Es gan kaut kam tādam nebūtu gatavs…
Kas jāzina potenciālajiem pasažieriem
