Caurums

Tautas forumā šodien parādījies garš, bet interesants raksts par koncentrēšanos.

Lai spētu koncentrēties, ir jākontrolē savas domas un jāvada sava domāšana, nevis jāpakļaujas it kā nevaldāmam savu domu jūklim un no ārpuses ienākošām ziņām. Vairuma mūsdienu cilvēku apziņā ikdienas pagātnes notikumu ainas jaucas ar dziesmu daļām, domām par nākotnē plānotiem darbiem, draugu sejām, citu izteiktiem vārdiem un tūkstošiem citu redzamu, skanisku un cita veida tēlu. Atkarībā no tā, cik lielu vērtību mēs piešķiram noteiktajā situācijā veicamajam pamatuzdevumam, mēs no šiem traucējošajiem un juceklīgajiem domu tēliem atbrīvosimies. Daudzi cilvēki pat neapzinās savu nespēju koncentrēties darbam. Viņi konstatē neveiksmīgo rezultatīvo daļu – to, ka darbs paveikts lēnāk nekā gribētos vai arī tajā ir pieļautas kļūdas. Likumsakarīgs ir fakts, ka apziņa, kas strādā ar dažādiem traucējumiem – domām par citām tēmām, īsākām vai garākām apziņas blokādēm – nevar vadīt cilvēku uz ātru un precīzu darba veikšanu. Dažādi apziņas traucējumi ir katram no mums, atšķirīgs ir tikai to biežums, iemesli un izpausmes veidi.

Vēl manu aci priecē Māra Zandera teiktais par Latvijas ietekmīgāko cilvēku topu. Mūsdienās tik sakarīgus viedokļus publiskajā telpā jāmeklē teju ar uguni. Īpašs prieks, ka to saka cilvēks, kurš ļoti labi pārzina svarīgāko Latvijā notiekošo procesu virtuvi.

Skaidrs, ka ietekmīgi ļaudis var sacūkot valsts politiku un attiecīgi mūsu dzīves daļu, un tomēr ne būtiskās lietas. To, kas patiešām ir būtisks – mūsu personīgo dzīvi, veidu, kā mēs uztveram pasauli utt. – šie pseido varenie nekādi neietekmē. Neatkarīgi no viņu “šeftēm” vecāki mīl savus bērnus, cilvēki neņem svešu mantu, priecājas par labu laiku.

Tas, ka pateicoties miesas sargiem un bankas kontiem šie cilvēki paši sev ir iestāstījuši, ka ir ietekmīgi, ir viņu personīgā problēma.

Dzīvē vienmēr nākas saskarties ar dažādām nopietnām citu cilvēku problēmām. Piemēram, mirst kāds ģimenes loceklis, šķiras pāris, atgadās kāda nopietna trauma utt. Ko tādos gadījumos lai dara?

Parasti izsaka līdzjūtību.  Nezinu gan, vai tas kaut ko dod, īpaši, ja tā ir tikai formāli izteikta līdzjūtība. Varbūt vairāk palīdz domubiedru, draugu un kolēģu fiziskā klātbūtne? Iespējams. Bet varbūt arī kā kuram. Vēl es nezinu, vai drīkst jautāt otram par nelaimes apstākļiem. Ja nu tādējādi tiek uzplēsta sāpīgā rēta vēl dziļāk? Ja nu viņš nemaz nevēlas par to runāt?

Es personīgi, ja man gadās kāda nopietna nelaime, parasti par to cenšos klusēt. Ārpusei es tēloju, ka viss ir OK. Reizēm tas pat izdodas pārsteidzoši labi. Galvenais jau nav piemānīt manus draugus vai kolēģus. Pašsajūtas uzlabošanai man svarīgāk šķiet pēc iespējas ātrāk atgriezties “normālajā” dzīves ritmā. Ja piepeši visi tevi sāk žēlot, to izdarīt ir daudz grūtāk. Gan jau es kaut kā bez tās žēlošanas spēšu tikt galā. Vismaz parasti tas tā izdodas.

Un kā tas ir citiem?

Tiek salīdzināta apollo.lv vecā versija ar jauno – izstrādē esošo. Raksts pods.lv testa pasākuma ietvaros.

Vispirms atklāšu, ka apollo iemaldos ļoti reti, priekšroku dodot delfiem. Galvenie iemesli ir divi – rakstu izkārtojums un rakstu tematika.

Pirmkārt, man nepatīk lielas bildes. Es no ziņām sagaidu informāciju nevis izklaidi. Attēli ir laba lieta, bet, ja tos bagātīgi saliek pirmajā lapā, viss ielādējas lēnāk un kļūst mazāk pārskatāms. Man vairāk patīk meklēt informāciju vienā tematiskā blokā saliktos virsrakstos. Apollo betas versijā lielu vietu aizņem fotogrāfijas. Daudz kur ir, manuprāt, nejēdzīgi lieli rakstu virsraksti uz diemžēl, diemžēl stipri vājas tematikas rakstiem. Konkrēti šobrīd tur atrodas:

• Akmens tilta balstā ieskrien pasažieru kuģītis (Nu un tad? Ja es ar mašīnu letāli notriekšu cilvēku, kas ir daudz svarīgāk, mani ziņu pirmajā lapā neliks, visticamāk, mani vispār ziņās nepieminēs)
• Šlesers: LDz atbalsts Rīgas «Dinamo» ir investīcijas biznesā (Pašsaprotams teikums. Kas tad vispār ir reklāma, ja ne investīcija? Šlesers nepasaka neko jaunu vai saistošu)
• Zīle: rosinātā nodokļu politika ir maiga pret bagātākajiem (Kārtējais relatīvais viedoklis. Vienmēr būs cilvēki, kas uzskatīs, ka nodokļu politika pret kādu ir pārāk maiga. Nu un tad, ka šoreiz tā domā Zīle?)
• Apdraudēta medikamentu piegāde arī aptiekām (Un ar šo apollo mums vēlas pavēstīt, ka rīt vai parīt aptieku bizness apstāsies? Jā, ļoti ticami…)
• Dzavetjēri apmierināts ar 75 no 90 spēles minūtēm (Nu un tad? Galvenais, manuprāt, sportā ir rezultāts, par kuru te nekas nav rakstīts, nevis jaunizcepta trenera viedoklis)

Un tie ir galvenie virsraksti! No tā var padomāt, ka Latvijā šodien pilnīgi nekas nav noticis, ja reiz jāraksta ziņas par tādām muļķībām.

Salīdzinot ar esošo versiju, diemžēl pazuduši rakstu sadalījums pa blokiem, piemēram, “Latvijā”, “Sports” utt. Tā vietā rakstiem pieliktas klāt bildītes un parādījušies lielāki virsraksti, kas komplektā aizņem daudz vairāk vietas, bet nebūt nav informatīvāki.

Ļoti pozitīva pārmaiņa ir atjauninātā portāla augšdaļa, kas jaunajā versijā aizņem mazāk vietas, bet ir informatīvi bagātāka.

Nav īsti pārdomāti Apollo video virsraksti, kuriem var redzēt tikai pašu sākumu. Ko jums izsaka “Skolu dzīv…” vai “Tapis vide…”? Man neko. Turklāt video es personīgi labprātāk redzētu kaut kur otrajā vai trešajā slejā virzienā no augšas uz leju, jo mani tie neinteresē. Tomēr tas gan ir subjektīvi, jo mani neinteresē arī “dzeltenās ziņas” ar bildītēm, kas atrodas vidējā joslā, un arī tās es labprātāk redzētu mazākā apjomā vai kaut kur tālāk no acīm.

Ļoti derīgi būtu pastiept garāku Jaunāko ziņu sleju. Šobrīd tur ir 6 ziņas. Lai no slejas būtu kāda jēga, portāls jāatjaunina apmēram reizi pusstundā. Vai arī regulāri jāklikšķina uz “vairāk”, kas nav diez cik ērti.

Pārējais ir tādi sīkumi, piemēram, TV programmai derētu atrasties virs kinoteātru piedāvājuma, jo pirmais interesēs vairāk cilvēkus.

Kopumā esošajā izpildījumā ar esošo rakstu tematiku, apollo viesošos nelabprāt. Bet, kas nepatīk man, iespējams patiks kādam citam :).

Man krīt uz nerviem, kad atkal lasu, ka Latvija ir unikāla valsts. Kārtējo reizi. Jo, redz, pie mums esot idiotiska valdība, nesakārtota veselības aprūpe, augstākā inflācija Eiropā utt. Ir daudz cilvēku, kas tā raksta un, es nezinu, laikam patiešām tam arī tic.

Nav jau svarīgi, vai tā patiešām ir patiesība. Kopumā pasaulē nemaz nav tik daudz valstu un, ja tās visas ņemtu salīdzināt pēc dažādiem kritērijiem, vidēji pie katra ~200 kritērija mēs būtu pirmajā vietā. Vai pēdējā. Ja sašaurina kopu līdz ES valstīm, tad tie būtu 25 kritēriji. Nu un tad? Par ko tur satraukties?

Neviens to visu reāli neievēro. Izņemot nacionāli noskaņotus mazohistus. Vai tiešām vidusmēra iedzīvotāju Spānijā vai Nīderlandē interesē, ka Latvija ir pēdējā ES pēc kāda kritērija? Tas, ka šeit skolotāji saņem mazāk nekā vēlas? Lielais nepilsoņu daudzums utt.? Viņus tas neinteresē, tāpat kā mūs īpaši neinteresē, nebūšanas, teiksim, Somijā vai Ungārijā. Jā, pasmieties vai celt pārākuma apziņu uz brīdi var, bet jau nākamajā dienā tas būs aizmirsies. Labākajā gadījumā vēl sekojam līdzi, kā klājas igauņiem un leišiem, bet parasti tas arī viss.

Es jau saprotu, ka bieži vien tādi teksti atskan ar mērķi izprovocēt kādu – vai nu pievērst uzmanību autora personībai, vai kādai aktuālai problēmai, kas tomēr lielākoties ir sīkums. Bet negatīvā informācija par Latviju krājas. Ne jau tikai presē vai internetā. Tā krājas lasītāju apziņā. Un, ja visu laiku tiek saņemta informācija, ka Latvijā ir slikta te, te, te un tur, to uztver nopietni un tai tic.

Viena nelaime ir, ka tādas informācijas iespaidā domājam sliktu par savu valsti un tās attīstības perspektīvām. Bet kā uz šādu informāciju lai reaģē ārzemnieks no malas, kuram Latvijas sirgšana ar lokālo vaimanoloģiju nav pazīstama? Ļoti iespējams, ka viņš to var uztvert nopietni. Un noticēt, ka Latvija tiešām ir viens Dieva pamests nostūris, kurā labāk savu kāju nespert. Šādu tēlu mēs paši vien esam izveidojuši ar nemitīgo gaušanos un sīkumaino Latvijas salīdzināšanu ar citām valstīm. Pat, ja ārzemnieks mūsu provinciālismu sapratīs, diez cik labu iespaidu tas par mums neatstāj.

Latvija – tie esam mēs. Katru reizi, kad noniecinām Latviju, mēs noniecinām arī paši sevi un savus draugus. Pat tad, ja tikai lamājam valdību, mēs zināmā mērā noniecinām paši sevi. Kritika, protams, ir nepieciešama, bez tās nedrīkst dzīvot. Bet kritikai ir arī jābūt konstruktīvai un tā nedrīkst līdzināties vispārējai vaimanāšanai.

Aicinu visus atturēties no Latvijas noniecināšanas. Pat, ja tā šķiet pamatota. Mēs paši veidojam šo valsti un mūsu spēkos ir to veidot tādu, kādu mēs to vēlamies. Pat tad, ja tas izskatās neiespējami.

http://www.nacionalisti.lv/raksts/433/skatijums/Mazohisms%3F/

http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/lasitaji_raksta/nacionalais-mazohisms

Šodien, pārlaižot acis Dienas blogiem, gadījās pamanīt neparasti daudz komentētu rakstu par marihuānu. Izskatās, ka autors centies turēties pie objektivitātes, lai arī viņa personīgo attieksmi grūti nejust :).

Marihuāna 1. daļa, ietekme uz veselību

Ar privātajiem uzņēmējiem ir visai vienkārši – 95% gadījumu viņi strādā, lai būtu peļņa. Tātad pamatā viņu darbības būs vērstas uz vienu mērķi – lai saprāta robežās maksimizētu peļņu.

Bet kāds mērķis ir valsts un pašvaldību iestādēm? Mani tas vienmēr ir mazliet mulsinājis. It kā jau mēdz būt dažādi iestāžu nolikumi ar mērķiem un uzdevumiem, bet to parasti ir tik daudz, ka vienu vai dažus prioritāros ir grūti izcelt. Parasti jau to nemaz nedara. Vienkāršāk ir dzīvot tāpat. Līdzīgi kā tas notiek šorīt P.K. piesauktajā piemērā ar Neatliekamās palīdzības dienestu vai kā nu viņu tur sauc. Vienkārši sadalām naudiņu pa nozarēm, nedomājot par prioritātēm. Tā arī rodas traģiski zemās algas ātro palīdzību šoferiem un ārstiem un 27′000 latu publisko attiecību veidošanai.

Šī sērga ir globāla. Pats ne reizi vien esmu saskāries ar situāciju, kad kādai iestādei ir paredzēts tik un tik daudz naudiņas, kuru tad gada beigās steidz notērēt visādos sīkumos. Ierēdņiem laika gaitā ir izveidojusies tāda stila domāšana – cik naudiņas mums ir iedalīts, tik arī jānotērē. Gandrīz jebkā un obligāti.

Kamēr šis domāšanas stils no ierēdņu galviņām nepazudīs, tikmēr mums arī būs tādas auzas kā patlaban. Man diemžēl liekas, ka ilgi. Var jau būt, ka izmaiņas var ienest jauni budžeta līdzekļu izdošanu reglamentējoši likumi vai noteikumi, tikai man kaut kā neticas, ka tie piespiedīs mainīt ierēdņu domāšanu…

Izrādās, ka ir iespējams bez maksas internetā lasīt “Kalpa zēna vasaru”, “Nāves ēnā”, “Zelta zirgu” un citus klasiskus latviešu sacerējumus…

Samaksā latu un ej ieskrieties.

Labu laiku atpakaļ bijām izlēmuši – kad būs laiks un piemēroti laika apstākļi, dosimies pārgājienā no Pāvilostas līdz Ventspilij. Tā nu sagatavojām kartes un gaidījām piemērotu atvaļinājuma brīdi – orientējoši četras siltas dienas bez vai tikpat kā bez lietus. Pagājušajā gadā mēs tādu brīdi tā arī nesagaidījām, tomēr šogad tāds šķita tuvojamies jūlija beigās.

Līdz Pāvilostai tikām ar autobusu. Pa ceļam papriecājāmies par skaisto Ēdoli, daudzajiem stārķiem, Abavas ieleju un citiem skatiem aiz autobusa loga. Pāvilostā ieradāmies apmēram 20:30 un tad arī devāmies ceļā gar jūras krastu. Ieplānots bija veikt mazliet vairāk par 10 km, lai nākamajās trīs dienās nebūtu pārāk jāforsē ar tempu.

Pirmie sevišķas ievērības cienīgie objekti šķita priede jūrā un Jūrakmens ar lokālās faunas pārstāvi uz tā.

Ievērojām daudzas krasta čukstu ligzdas, dažus sevišķi lielus akmeņus un pa kādam anonīmam mākslas darbam.

Pēc noietiem 12 km devāmies gulēt, jo bija jau krietni satumsis. Nākamajā dienā plānojām finišēt kaut kur pirms Užavas bākas, bet stingru gala mērķi nenostādījām – tā teikt, skatīsimies, kā ies. Pa ceļam sanāca šķērsot vairākus strautus un upes. To skaitā pavisam mierīgi pārbridām pāri arī Rīvas upei, kura kartē izskatījās biedējoši dziļa un plata, bet dzīvē nesniedzās pat līdz ceļiem.

Jūrkalnē nedaudz papildinājām mūsu pārtikas krājumus un devāmies atpakaļ uz jūru. Ievērojām, ka vējš kļuvis daudz spēcīgāks un ka drīz, iespējams, tapsim ievērojami mitrāki.

Tā arī bija. Lija gan tikai mazliet vairāk par pusstundu, tomēr izmirkām pamatīgi. Pēc dažām stundām bijām apžuvuši, tomēr nebija nekādas garantijas, ka lietus neatkārtosies. Tā kā mitriem mums nebija nekādas patikas kaut kur uzkavēties, intensīvi soļojām vien tālāk. Pie Užavas bākas īsti neredzējām piemērotu vietu teltij un izlēmām doties vien tālāk. Tā mēs pagājām garām Užavas bākai labu gabalu pirms Užavas (upes) un devāmies uz Užavu (ciemu).

Pēc palīkumošanas pa mežu, stirnu apskates un čigānu aicinājuma palīdzēt nākotnes veidošanā mazliet pamaldījāmies, tomēr Užavā (ciemā) nonācām. Veikals diemžēl bija jau aizvēries dažas minūtes pirms mūsu ierašanās, tā kā pārtikas krājumus papildināt neizdevās. Kājas arī bija galīgi pagurušas, tomēr varonīgi aizcīnījāmies līdz Užavas (upes) ietekai jūrā. Diez vai mēs to būtu pārbriduši, ja būtu gājuši tāpat pa taisno. Fotogrāfijā var redzēt arī tālumā esošu gājēju tiltiņu, bet mums kartē tāda diemžēl nebija. Iespējams arī, ka tas pieder kādam niknam privātīpašniekam.

Pagājām vēl kādu gabalu un pārguruši uzslējām telti. Kad aprēķinājām veiktos kilometrus, negribējās ticēt, ka tiešām tie bijuši 43 km. Tik daudz nebija plānots, bet savā ziņā to veicināja nemīlīgie laika apstākļi.

Trešā diena bija sevišķi vējaina. Ieplānojām tikt līdz Ventspilij, veicot apmēram 20 km. Visu laiku bažījāmies, vai atkal nesāks līt, tomēr mums veicās.

Pēc vakardienas saforsētā tempa varēju vairs tikai palēnā solī klibot uz priekšu. Tomēr vēlēšanās tikt pēc iespējas ātrāk līdz finišam bija liela, īpaši, ja paskatījāmies debesu virzienā. Tā nu pēcpusdienā Ventspili arī laimīgi sasniedzām.

Diemžēl nebija vairs spēka ekskursijai pa Ventspili un kātojām vien pa taisno uz autoostu. Cik redzēju, sevišķi mainījusies pilsēta pēdējos četros gados nav. Pat veikali gandrīz visi tie paši.

Kopumā ceļojums bija izdevies, vienīgi laika apstākļi varēja būt labāki un otrajā dienā tomēr krietni pārcentāmies. Divus gadus agrāk bijām gājuši no Liepājas līdz Pāvilostai. Šajā posmā nācās pa ceļam satikt daudz vairāk cilvēku nekā iepriekšējā. Sastaptie putniņi caurmērā bija tie paši – kaijas, tārtiņi, kraukļi un kormorāni. Toties šajā posmā ir daudz iespaidīgāki stāvkrasti. Ja sanāk, pamēģiniet jūs arī doties kādā no šiem maršrutiem, nez vai nožēlosiet. Ir tomēr forši gulēt teltī un agri, agri no rīta izdzirdēt, kā dažus metrus no tevis sparīgi koklē divi kraukļi.

Saite uz šī paša ceļojuma citu versiju.