Caurums

Labu laiku atpakaļ bijām izlēmuši – kad būs laiks un piemēroti laika apstākļi, dosimies pārgājienā no Pāvilostas līdz Ventspilij. Tā nu sagatavojām kartes un gaidījām piemērotu atvaļinājuma brīdi – orientējoši četras siltas dienas bez vai tikpat kā bez lietus. Pagājušajā gadā mēs tādu brīdi tā arī nesagaidījām, tomēr šogad tāds šķita tuvojamies jūlija beigās.

Līdz Pāvilostai tikām ar autobusu. Pa ceļam papriecājāmies par skaisto Ēdoli, daudzajiem stārķiem, Abavas ieleju un citiem skatiem aiz autobusa loga. Pāvilostā ieradāmies apmēram 20:30 un tad arī devāmies ceļā gar jūras krastu. Ieplānots bija veikt mazliet vairāk par 10 km, lai nākamajās trīs dienās nebūtu pārāk jāforsē ar tempu.

Pirmie sevišķas ievērības cienīgie objekti šķita priede jūrā un Jūrakmens ar lokālās faunas pārstāvi uz tā.

Ievērojām daudzas krasta čukstu ligzdas, dažus sevišķi lielus akmeņus un pa kādam anonīmam mākslas darbam.

Pēc noietiem 12 km devāmies gulēt, jo bija jau krietni satumsis. Nākamajā dienā plānojām finišēt kaut kur pirms Užavas bākas, bet stingru gala mērķi nenostādījām – tā teikt, skatīsimies, kā ies. Pa ceļam sanāca šķērsot vairākus strautus un upes. To skaitā pavisam mierīgi pārbridām pāri arī Rīvas upei, kura kartē izskatījās biedējoši dziļa un plata, bet dzīvē nesniedzās pat līdz ceļiem.

Jūrkalnē nedaudz papildinājām mūsu pārtikas krājumus un devāmies atpakaļ uz jūru. Ievērojām, ka vējš kļuvis daudz spēcīgāks un ka drīz, iespējams, tapsim ievērojami mitrāki.

Tā arī bija. Lija gan tikai mazliet vairāk par pusstundu, tomēr izmirkām pamatīgi. Pēc dažām stundām bijām apžuvuši, tomēr nebija nekādas garantijas, ka lietus neatkārtosies. Tā kā mitriem mums nebija nekādas patikas kaut kur uzkavēties, intensīvi soļojām vien tālāk. Pie Užavas bākas īsti neredzējām piemērotu vietu teltij un izlēmām doties vien tālāk. Tā mēs pagājām garām Užavas bākai labu gabalu pirms Užavas (upes) un devāmies uz Užavu (ciemu).

Pēc palīkumošanas pa mežu, stirnu apskates un čigānu aicinājuma palīdzēt nākotnes veidošanā mazliet pamaldījāmies, tomēr Užavā (ciemā) nonācām. Veikals diemžēl bija jau aizvēries dažas minūtes pirms mūsu ierašanās, tā kā pārtikas krājumus papildināt neizdevās. Kājas arī bija galīgi pagurušas, tomēr varonīgi aizcīnījāmies līdz Užavas (upes) ietekai jūrā. Diez vai mēs to būtu pārbriduši, ja būtu gājuši tāpat pa taisno. Fotogrāfijā var redzēt arī tālumā esošu gājēju tiltiņu, bet mums kartē tāda diemžēl nebija. Iespējams arī, ka tas pieder kādam niknam privātīpašniekam.

Pagājām vēl kādu gabalu un pārguruši uzslējām telti. Kad aprēķinājām veiktos kilometrus, negribējās ticēt, ka tiešām tie bijuši 43 km. Tik daudz nebija plānots, bet savā ziņā to veicināja nemīlīgie laika apstākļi.

Trešā diena bija sevišķi vējaina. Ieplānojām tikt līdz Ventspilij, veicot apmēram 20 km. Visu laiku bažījāmies, vai atkal nesāks līt, tomēr mums veicās.

Pēc vakardienas saforsētā tempa varēju vairs tikai palēnā solī klibot uz priekšu. Tomēr vēlēšanās tikt pēc iespējas ātrāk līdz finišam bija liela, īpaši, ja paskatījāmies debesu virzienā. Tā nu pēcpusdienā Ventspili arī laimīgi sasniedzām.

Diemžēl nebija vairs spēka ekskursijai pa Ventspili un kātojām vien pa taisno uz autoostu. Cik redzēju, sevišķi mainījusies pilsēta pēdējos četros gados nav. Pat veikali gandrīz visi tie paši.

Kopumā ceļojums bija izdevies, vienīgi laika apstākļi varēja būt labāki un otrajā dienā tomēr krietni pārcentāmies. Divus gadus agrāk bijām gājuši no Liepājas līdz Pāvilostai. Šajā posmā nācās pa ceļam satikt daudz vairāk cilvēku nekā iepriekšējā. Sastaptie putniņi caurmērā bija tie paši – kaijas, tārtiņi, kraukļi un kormorāni. Toties šajā posmā ir daudz iespaidīgāki stāvkrasti. Ja sanāk, pamēģiniet jūs arī doties kādā no šiem maršrutiem, nez vai nožēlosiet. Ir tomēr forši gulēt teltī un agri, agri no rīta izdzirdēt, kā dažus metrus no tevis sparīgi koklē divi kraukļi.

Saite uz šī paša ceļojuma citu versiju.