Caurums

No piektdienas līdz svētdienai sabijām ar biedriem dziļā Latgalē. Es – pirmo reizi mūžā. Līdz tam vienkārši nebija sanācis, neskaitot ceļojumu uz Daugavpili. Un iespaidi ir.

Pārsvarā apmeklējām senus pilskalnus, kuru Latgalē ir vairāki simti. Protams, apskatīt sanāca vien nelielu daļu. Gribētos, lai pašvaldībām būtu pienākums attīrīt pilskalnus no brikšņiem, jo viens otrs bija krietni aizaudzis. Ja pilskalnus attīrītu un ar informatīvām zīmītēm norādītu to atrašanās vietas, tūristi brauktu tos apskatīt, veicinot reģiona ekonomisko attīstību. Panorāma no koptajiem pilskalniem paveras lieliska.

Nekoptajos pilskalnos cauri eglēm un priedēm neko īpašu nevar ieraudzīt.

Naktī apskatījām Rēzekni. No redzētā palika iespaids, ka tajā ir daudz industriālo teritoriju, 5-stāvu kastīšu māju un daudz koku. Kopumā pilsēta man patika. Vecākas piecstāvenes līdzīgas Rīgas centrā esošajām gan ieraudzīt neizdevās. Toties (galvenās) ielas platas un tīras.

Krietni mani samulsināja Rēzeknes centrālās ielas nosaukums. Tieši blakus Atbrīvošanas alejai atrodas labi sakopts piemineklis sarkanajiem okupantiem ar nosaukumu “Rēzeknes atbrīvotājiem“. Protams, pieņēmu, ka arī ielas nosaukums izvēlēts tieši par godu šiem “varoņiem”, kuri, starp citu, Otrajā pasaules karā pie reizes nopostīja krietnu daļu Rēzeknes. Vienīgais izskaidrojums man šķita fakts, ka ~50% iedzīvotāju Rēzeknē nav latvieši. Vēlāk, pilnīgi nejauši, kad interesējos par šīs ielas vidū atrodošos pieminekli “Vienoti Latvijai“, uzzināju, ka tas celts, simbolizējot Latgales atbrīvošanu no boļševikiem. Līdz ar to vajadzētu būt, ka Atbrīvošanas alejai tāds nosaukums ir par godu mūsu pašu karavīriem. Bet īstas skaidrības man nav vēl tagad. Ļoti silti ieteiktu rēzekniešiem mainīt ielas nosaukumu uz “Latgales atbrīvošanas aleja”, vai nomainīt okupantu pieminekļa nosaukumu uz “Otrajā pasaules karā kritušo karavīru piemiņai”, vai aizvākt stāvošo karavīru pavisam prom. Ja es nebūtu nejauši atradis informāciju par Latgales Māru, turpinātu uzskatīt, ka tur laikam tādi komunistiņi vien dzīvo…

No Rēzeknes pils gan nekas sevišķi daudz pāri nav palicis, tomēr netālu ir brīvi apskatāms tās makets, kurš man ļoti patika.

Sanāca paviesoties arī Latvijas senākajā pilsētā Ludzā. Arī tā man patika. No pils tur ir pāri palicis vairāk nekā Rēzeknē, arī skats no pilskalna pavērās plašāks. Netālu esošās Ludzas Romas katoļu baznīcas torņus bija apsēdušas bezdelīgas un tas nudien izskatījās ļoti jauki.

Vēl pie slavenākajiem apskatītajiem objektiem varu pieminēt Aglonas baziliku, Čertoku, dziļāko Latvijas ezeru Drīdzi, un vislielāko Latvijas akmeni – Nīcgales lielo akmeni. Tas gan nebūt nav viss. Citējot Viesturu, Kopš 5dienas vakara nobraukāti vairāk kā 1000 km, vairums par Latgali. Iespaidu gana daudz, lai pietiktu daudziem simtiem tvītu.

Noslēgumā netālu no Aglonas uzņemts foto, par kura tapšanu jāpateicas grandfox.

Reizēm es te sarakstu visādu tuftu un, ja cenšos nopietnāk padomāt, priekš kam tas viss vajadzīgs, ne vienmēr atrodu atbildi. Bet reizēm tā nopietnā jēga parādās pati no sevis. Man prieks redzēt, ka cilvēki ar google starpniecību ļoti regulāri atrod manu rakstu par kāzu baložiem. Varbūt tas ir paglābis kādu dzīvībiņu..?

Nesen gāju gar Uzvaras parku un manu uzmanību piesaistīja tādi kā saucieni – “oi, oi!”. Domāju – varbūt kādam vajag palīdzēt? Piegāju tuvāk un paskatījos. Bet redzētais mani burtiski apstulbināja. Tur taču notika masveida orģijas gaišā dienas laikā! Cits citam kāpa virsū, raustījās, kunkstēja, kāpa nost un gāja pie nākošā darīt to pašu. Tīrais ārprāts! Nekavējoties noslēpos tuvākajos krūmos un ar fotoaparāta palīdzību dokumentēju šīs masveida izvirtības.

Plānoju video iesniegt arī pašvaldības policijai, lai viņi atrastu un sodītu vainīgos. Manuprāt, viņiem biežāk vajadzētu braukāt gar Uzvaras parku un uzmanīt, vai tur atkal nenotiek kas piedauzīgs.

Ja tev vēl nav 18, labāk nemaz neskaties!

Video.

Pirms dažām dienām no agime dzirdēju, ka kopš vairs nerakstu par politiku, viņa par to zina aizvien mazāk. Ja pašķirstu Caurumu pa mēnešiem atpakaļ, jāatzīst, ka kādreiz esmu par to daudz rakstījis. Pat pārsteidzoši daudz. Tagad praktiski neko. Kāpēc tā?

* Par politiku cepjas ļoti daudz cilvēku. Ja kāds grib par to lasīt kompetenta cilvēka viedokli, pieņemu, ka es ar savu “blogu par jebko” nebūšu starp pieprasītākajiem autoriem.

* Neviens negrib lasīt par politiku. Es šad tad paskatos, kuri Cauruma raksti ir bijuši lasītākie. Ticiet man, par politiku mani lasītāji neinteresējas. Arī, ja Caurumu atrod google, tas praktiski nekad nav saistībā ar kādiem politiskiem jaunumiem. Ir arī savi izņēmumi, bet viņu ir ļoti maz.

* Raksti par politiku neizbēgami ir reklāma. Galu galā, arī antireklāma ir reklāma. Jūs personīgi pazīstiet kādu, kurš balsos par PLL? Es laikam nē, kaut gan mazliet baidos, ka viens otrs to darīs gan. Bet galvenais ļaunums ir, ka par PLL runā. Un daudzi runā. No tā izriet kas? Pareizi, PLL ir SPĒKS! Un no kurienes šis spēks rodas? Pareizi, no tā, ka visi par viņiem RUNĀ! PLL netiktu pāri 5%, ja visi par viņiem visu laiku nerunātu. Protams, milzīgs akmens tur sviežams mūsu bezzobainās un brīžiem paidiotiskās žurnālistikas saknēs, bet viņi mūs ar savām stulbībām kaitina tikai tādēļ, ka mēs reaģējam. Ja cilvēki beigs cepties par PLL, neviens, pat LNT, viņus vairs neaizstāvēs. Tādēļ, ka cilvēkus PLL ar savām stulbībām tikai garlaikos. Un tikai tad PLL ceļš pa skuju taku būs neizbēgams. Līdzīgi ir ar Saskaņu. Ja visi pirms vēlēšanām nevārīsies, ka Saskaņa pārliecinoši uzvarēs, viņiem pat ar lielāku mandātu skaitu Saeimā būs mazāk reālās varas.

* Politiķiem nevar ticēt. Vai maz ir vērts uzskaitīt neiepildītos partiju solījumus? Laikam jau nē, bet, ja kādam interesentam gribas, lai pameklē pats. Vēl vairāk, viņi aizvien biežāk hroniski melo. Vai ir jēga klausīties hroniska meļa vārdos? Nē, nav, jo visi viņa izteikumi vienalga būs jāpārbauda.

* Partiju reitingi vienmēr atšķiras no reālās situācijas un tā kā tas ir ļoti spēcīgs instruments vēlētāju balsu piesaistīšanai, pastāv liela varbūtība, ka tie būs tendenciozi sagrozīti. Liela daļa vēlētāju saprot, ka nav jēgas balsot par partijām, kuras atbalsta 1-4% vēlētāju. Bet kā viņi “zina”, kā balsos citi? Šeit arī reitingi kļūst par instrumentu.

* Politikā diezgan reti notiek kas jauns. Reizēm pat nedēļām ilgi nekas nenotiek. Bet masu mediji vienmēr izrok ziņas un jaunumus arī tur, kur to nav. Knariņš A kko pateicis par knariņu B. Knariņš C uzskata, ka Latvijas ekonomika ir pakaļā un vainīgs knariņš D ar partiju E priekšgalā. Politologs F stāsta, ka partiju apvienībai G būs izredzes uzvarēt vēlēšanās. Un tā tālāk. Tas nav nopietni. Tā nav politika. Tās pat nav ziņas. Tā ir tukša murmulēšana un mūsu galvu piemēslošana ar drazām. Svarīgākas lietas, pat nesekojot politikai, palaist garām ir grūti, jo par tām tiešām visi nez kāpēc runā.

* Tāpat neko iespaidot nevar. Vienīgais reālais instruments, kā kaut ko ietekmēt tādam ne pārāk aktīvam pilsonim, kādi mēs visi pārsvarā esam, ir vēlēšanas. Tās ir notiek divas reizes gadā. Lai cik daudz tu būtu pirms tam par politiku interesējies, tava balss būs identiski vērtīga ar to ļautiņu balsīm, kuri neko citu bez pāris reklāmām televizorā nebūs ievērojuši. Vai tādā gadījumā ir liela jēga cepties un veltīt savu laiku politisko jaunumu pētīšanai? Manuprāt, nē. Augstākais, ko tu kā indivīds bieži vien vari izdarīt, ir ietekmēt pāris ģimenes locekļu izvēles. Draugi parasti aģitācijām nepakļaujas, kur nu vēl citi cilvēki. Teju vienīgais veids, kā ietekmēt pārējos, ir brutāla un nepārtraukta savas patiesības atkārtošana, bet tas jau ir ļoti skarbs manipulācijas instruments, kas maz atšķiras no apmaksātas politiskās reklāmas. Tā varbūt var tikt pie kādas papildus balss, bet zaudēt draugus. Manuprāt, tas nav to vērts.

Šis, protams, nav mans pēdējais ar politiku saistītais raksts. Tā kā ziņas vēl šad tad lasu, tad par kko gan jau uzcepšos arī es. Un noteikti neilgi pirms vēlēšanām uzrakstīšu, par ko (ne)balsošu un kāpēc. Līdz tam novēlu jums visiem lieki neķert stresu ;)!

Nevaru apgalvot, ka bieži vai regulāri lasītu grāmatas, bet man patīk to darīt. Ja aizraujos, tad pa īstam. Par dažām no pēdējā laikā izlasītajām gribu arī uzrakstīt pāris vārdus.

Heinrihs Harers – Septiņi gadi Tibetā

Par Tibetu interesējos jau kopš kādas 7.-8. klases, kad cieņā bija Lobsanga-Rampas grāmatas. Tāpēc arī, pašķirstījis šo grāmatu, nolēmu to palasīt. Biju kādreiz redzējis pēc grāmatas motīviem uzņemtu filmu, bet tā jau paspējusi pagaist no prāta.

Grāmatā ir aprakstīti austriešu alpīnista piedzīvojumi. Vispirms, otrajam pasaules karam sākoties, viņu aiztur Indijā tolaik valdošie angļi. Tad viņš no internēto nometnes bēg un dodas uz Himalajiem un savu sapņu zemi Tibetu. Tur viņu nebūt negaida atplestām rokām, drīzāk otrādi. Tibeta ir ļoti neitrāla valsts un neļauj tajā iekļūt ārzemniekiem. Cīnoties ar lielām grūtībām, ar dažādu viltību palīdzību austriešu alpīnists ar savu biedru tomēr nonāk Tibetas galvaspilsētā Lhasā un pakāpeniski kļūst par “savējiem” tibetiešu vidū.

Grāmata ir interesanta un viegli lasāma, lai arī tās autors nav profesionāls literāts (varbūt tieši tāpēc :)?). Tā kā filmu biju jau redzējis, aptuveni zināju, kas notiks tālāk, bet tik un tā bija ļoti interesanti lasīt. Unikālās vērtības grāmatai ir aprakstītā tibetiešu dzīve, sadzīve, attieksme pret reliģiju, viesiem, ārzemniekiem utt. Manuprāt, šo grāmatu vajadzētu izlasīt pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Tajā aprakstītais netieši pasaka arī daudz ko (jaunu) par ANO abolūto nespēju risināt konfliktus, Ķīnas zvērīgi veikto Tibetas okupāciju (salīdzinot ar PSRS un Baltijas valstīm), nepieciešamību veidot attiecības ar citām valstīm u.c.

Arne Ness – Dzīves filosofija

Šo grāmatu ieraudzīju bibliotēkā, pašķirstīju un šķita, ka būs interesanta. Mājās sapratu, ka vismaz sākumu nespēju sagremot. Aprakstītais šķita tik teorētisks un man nepieņemams, ka pat pabrīnījos, kāda velna pēc vispār šo grāmatu izvēlējos. Tomēr, šķirstot pa lappusei uz priekšu, pamazām kļuva interesanti. Autors pauž, ka ceļš uz dzīves jēgu ved caur prieku un rotaļām. Kā arī piedāvā šādu formulu:

Labsajūta = (drosme * degsme) / (fiziskās ciešanas + dvēseliskās ciešanas)

Nevaru teikt, ka izcila grāmata, bet kaut ko savu tajā droši vien atradīs katrs.

Sintija Lenone – Džons

Grāmata ir par Džonu Lenonu. Tā kā pēdējā laikā Bītli manā dzīvē ieņēmuši visai svarīgu lomu, ļoti gribējās šai grāmatai vismaz pārlaist acis. Gan jau par Lenonu var atrast papilnam informācijas internetā, bet lasīt grāmatu latviešu valodā tomēr ir daudz komfortablāk.

No sākuma pret grāmatu attiecos visai skeptiski – kā nekā, raksta taču bijusī sieva, tomēr drīz vien aizrāvos. Nezinu, cik patiesi ir minētie fakti par laulības (ne)pārkāpšanām utt., bet tie arī mani diez ko neinteresē. Galvenais šķita aprakstītās Bītlu savstarpējās attiecības un skats uz grupu un ar to saistīto vairāk no iekšienes. Lasīt bija viegli un interesanti – daļēji varbūt arī tāpēc, ka diez cik daudz par Lenonu un Bītlu vēsturi pirms tam nezināju.

Kā zināms, alus satuŗ etilspirtu – gluži kā jebkuŗa cita alkoholiska susla. Tādēļ jāsaprot, ko etilspirts nodara cilvēka organismam. Cilvēka organismā barības vielas un skābekli, kā arī jebkuŗas citas vielas, kas nonāk organismā, «transportē» sarkanie asinsķermenīši. Lai ķermenīši nesaliptu kopā, tiem apkārt ir plāns tauku slānītis. Berzējoties gar asinsvadu sieniņām, asinsķermenīši elektriski uzlādējas un viens no otra atgrūžas. Tomēr, kā zināms, spirts ir lielisks šķīdinātājs un ātri vien izšķīdina plāno tauku slānīti, tādēļ asinsķermenīši salīp, veidojot ķekarus. Lielajos asinsvados šādi ķekari lielu skādi nenodara, tādēļ asinsķermenīši viegli nonāk iekšējos organos un to «atnestais» spirts savu graujošo darbību veic «tiešā veidā». Daudz lielāku ļaunumu šie asinsķermenīšu ķekari nodara mūsu svarīgākajā organā – smadzenēs. Katrai smadzeņu šūnai – neironam – ir savs, pavisam neliels asinsvads – kapilārs. Šie kapilāri ir tik šauri, ka asinsķermenīši tajos brīvi var pārvietoties tikai pa vienam – tā piegādājot skābekli un barības vielas organam, kuŗš kontrolē visu mūsu ķermeni. Tā kā salipušo asinsķermenīšu ķekari nespēj izkļūt caur šiem sīkajiem kapilāriem, tie tos aizsprosto. Palikusi bez skābekļa un barības vielām, smadzeņu šūna pēc dažām minūtēm mirst. Kad tas notiek masveidā, mēdz teikt – «uh, kā pa galvu iedeva»! Un dzērāji priecājas, cik viņiem ir labi, paši nesaprotot, ka «patīkamais reibums» ir tādēļ, ka mirst viņu smadzenes. Protams, smadzeņu normāla darbība šādos apstākļos tiek traucēta. Citam neironi ātrāk mirst tajā smadzeņu daļā, kas kontrolē ķermeņa līdzsvaru – tad saka, ka dzērājam «stiprs vējš pūš». Citam tiek bojāta atmiņa – sak’, «filma pārtrūka». Vēl kādam zūd kontrole pār emocijām – tādam sāk interesēt, vai citi viņu ciena, un viņš meklē kašķi tur, kur tā nav.Kā zināms, cilvēka ķermeņa temperatūra ir 36,6 grādi pēc Celsija skalas. Ja šādā temperatūrā atstāsit svaigu gaļu, tā ļoti ātri sāks bojāties – pūt. Lai nesāktu pūt mirušie neironi, organisms, tiklīdz ir puslīdz atguvis kontroli pār sevi, sāk galvā «iesūknēt» lielu daudzumu šķidruma, lai izskalotu no organisma mirušās šūnas. Tā kā šo šķidrumu organisms ir spiests atņemt pārējām ķermeņa daļām, mēdz teikt, ka no rīta «kaltē». Palielinātā spiediena dēļ reizēm ir sajūta, ka «galva kā spainis». Tad nu dzērājs dodas uz ateju, lai atbrīvotos no liekā šķidruma. Un kopā ar šo šķidrumu viņš burtiski izčurā savas smadzenes. Ja iedzerts ir nedaudz, izčurā nedaudz; ja tā pavairāk – arī smadzenes izčurā pavairāk. Bet tas nemaina lietas būtību – no organisma tiek izvadītas mirušās smadzeņu šūnas.

http://www.tautasforums.lv/?p=1762

Manuprāt, izklausās gan mazliet fantastiski, gan mazliet ticami. Centos pats atrast šo to par alkohola iedarbību, bet neko prātīgāku par “aizkavē procesus” un “ietekmē centrālo nervu sistēmu” neatradu. Varbūt kāds zinošs un laipns cilvēks varētu pastāstīt, vai tiešām ir tā kā Alvils Bērziņš savā rakstā apgalvo?

Turpinot iepriekšējos gados iesākto tradīciju doties dažu dienu pārgājienā gar jūras piekrasti, šogad ieplānojām turpināt ceļu no Ventspils līdz Kolkai. Tas būtu garākais līdz šim vienā reizē veiktais attālums, bet daudz īsāku to izplānot tik un tā nebija iespējams, jo kaut kā līdz autobusam uz Rīgu arī vajadzēja tikt.

Regulāri lasot meteoroloģiskās prognozes, centāmies atrast 4 siltas dienas bez lietus. Kad šķita, ka tās pienākušas, sākām cītīgi gatavoties ceļam. Tika iepirkti pārtikas produkti, izdrukātas kartes, uzlādēti mobilie telefoni, norakstīti autobusu atiešanas laiki un pat izdrukāti vārdi vienam otram dziedamgabalam (posmos, kuros mūsu dziedāšanas mēģinājumos klausītos pēc iespējas mazāks skaits cilvēkveidīgu būtņu). Vēl tika izdrukāti materiāli ar vairākām geocache atrašanās vietām, kas solījās atrasties pa ceļam.

Tā mēs 6. jūlija agrā rītā vēl ar miegu acīs devāmies uz autoostu, lai ar pirmo autobusu dotos uz Ventspili. Ceļā tika nedaudz atgūts saldais rīta miegs un pēc gandrīz trīs stundām jau kāpām laukā Pārventā. Lai arī Ventspilī esmu bijis daudzas reizes, Pārventa man ir visai sveša un netiku vaļā no sajūtas, ka patiesībā Ventspilī nemaz neatrodos. Nezinu, vai tā bija tikai sagadīšanās, bet visā Pārventā tikpat kā nedzirdēju runājam latviski.

Apskatījām īpaši nelietoto Ventspils dzelzceļa staciju un devāmies meklēt veikalu.

Ceļa biedrenei bija bažas, ka Pārventā veikala varētu arī nebūt, tomēr es biju pilnīgi pārliecināts, ka tur tādam jābūt. Kādu laiku pastrīdējušies par īsāko maršrutu, devāmies uz Lidotāju ielu. Ātri vien atradām veikalu, iepirkāmies, papildinājām mugursomas un devāmies meklēt kešu, kurš bija netālu no strūklakas.

Pēc kādām piecām minūtēm to arī veiksmīgi atradām, reģistrējāmies, atlikām atpakaļ, pabrokastojām un devāmies tālāk. Apmēram kilometru tālāk sākām skatīties pēc nākošā keša. Diemžēl mums nebija precīzu koordināšu un tad nu krietni pamaldījāmies pa brikšņiem. Atradām visādus sūdus (nē, ne jau fekālijas, bet, nu, jūs mani sapratāt…) un secinājām, ka mūs ir atraduši odi. Pēc kādām minūtēm 10-15 mums galīgi apriebās vazāties pa aizaugušo “pļaviņu” un gājām prom. Vēlāk mājās uzzinājām, ka vajadzēja paiet vēl kādus 100 metrus uz priekšu. Toties tad mēs varbūt nebūtu ievērojuši šo brīnišķīgo zīmīti.

Tālāk uzņēmām kursu uz Ziemeļiem un tuvojāmies jūrai. Nonākuši pie tās, brīdi apsvērām iespēju doties līdz molam un atpakaļ, bet izskatījās pārāk tālu. Kā vēlāk noskaidrojām, šī pastaiga turp un atpakaļ mums būtu bijusi apmēram 10 km gara.

Pēc dažiem kilometriem varējām savām acīm skatīt dažas urdziņas, kas tecēja no tāda kā ūdenskrituma. Pārbriduši pāri Lošupei, izlēmām nedaudz atpūsties. Secinājām, ka līdzi paņemtajās mantās nav dažu nepieciešamu preču, piemēram, saldējuma. Tā kā uz priekšu vairākas dienas veikalā mēs nevarētu iegriezties, nolēmu viens pats doties kādu gabalu atpakaļ līdz Staldzenei, kurā, pēc manām domām, arī noteikti vajadzēja atrasties veikalam.

Pēc krietna brīža, nocīnījies ar dunduriem, nonācu līdz Staldzenes autobusa pieturai, kurā sastaptai tantei pajautāju par veikalu. Diemžēl pretī saņēmu atbildi, ka te tāda vispār neesot. Tas nozīmēja, ka pēdējais veikals bija palicis Pārventā, bet tas jau bija pārāk tālu. Griezos vien atpakaļ uz Lošupi. Īsāko ceļu meklējot, pamīdījos pa vienu otru pļavu, kas noteikti bija privātīpašums, bet neviens uz mani nekliedza. Vien dunduri draudzīgā bariņā ar odiem atkal man mina uz papēžiem. Pretodu izpūšamais līdzeklis, protams, bija palicis mājās. Pat pamēģināju skriet no viņiem prom, diemžēl bez īpašām sekmēm. Kā vēlāk ceļa biedrene apgaismoja, dunduri atpaliek vien pie ātruma ~20 km/h. Vēlāk kartē noskaidroju, ka šis ceļojums uz Staldzeni un atpakaļ ir bijis apmēram 4.5 km garš.

Tālākajā ceļā novērojām dažādus lokālās, lidojošās faunas pārstāvjus. Bija daudz dažādu sugu kaiju, to skaitā melnspārnu kaijas, par kurām mums bija īpašs prieks, jo Rīgā tās redzam ļoti reti.

Pa ceļam šad un tad nācās šķērsot dažāda platuma urgas. Tā kā visu laiku kartē un GPS neskatījāmies, to nosaukumi mums bieži vien palika neskaidri.

Drīz vien sākās viegls lietutiņš. Tā kā mums nebija skaidrs, vai tas nepārtaps par ko spēcīgāku un nevēlējāmies kļūt krietni mitrāki, meklējām somās lietusmēteļus. Šajā brīdī mans vaigs krietni satumšojās, jo sapratu, ka vienīgās līdzi paņemtās manai ķermeņa augšdaļai paredzētās drēbes ir divi T-krekli. Jaku nelaimīgā kārtā no rīta biju aizmirsis pie gultas… Turpmākajā ceļojuma gaitā vēsākos brīžos nācās izlīdzēties ar pār pleciem pārmestu guļammaisu, vienīgi ātri mēdza kļūt par karstu.

Starp Ovišragu un Ovišiem nolēmām apstāties un uzsliet telti. Kopīgi bijām pievarējuši 23 km, neskaitot līkumiņu līdz Staldzenei.

Agri no rīta laiks nebija sevišķi silts un ar T-kreklu vien šķita par plānu. Mazliet ieturējušies, savācām mantas un soļojām tālāk. Pa laikam sastapām tādu interesantu putnu kā Sāmsalas pīle.

Nosoļojuši krietnu gabalu, nonācām pie Lūžupes. Kartē tā izskatījās biedējoši plata. Kad nonācām pie tās, devos pa labi meklēt iespēju tikt pāri sausām kājām, kamēr biedrene devās pa kreisi, cerot, ka pie jūras nebūs pārāk dziļš. Draudzene pāri tika daudz ātrāk nekā es, toties manas kājas palika sausas.

Kad ieraudzījām Miķeļtorni, devāmies iekšā Pizes virzienā. Tur atradās geocache un bija jau arī vērts tuvāk apskatīt pašu bāku.

Aizgājām līdz kapiem, kur labu brīdi veltījām geocache meklēšanai. Tā kā precīzu koordinātu nebija, apstaigājām kapus pa perimetru, aplūkojot katru šaubīgo vietiņu un regulāri atgaiņājot odu mākoņus. Diezgan drīz mums tas apnika un devāmies laukā no brikšņiem uz ceļmalu. Pārskatot kājas un drēbes bez neskaitāmajiem odu kodieniem un nātru dzēlieniem atradām arī četrus nelielus asinsūcējkukainīšus. Noslaktējām arī tos un devāmies pa lauku ceļu uz priekšu.

Jau pēc pārsimts metriem mani sabiedēja draudzenes kliedziens. Paskatījies uz priekšu, sapratu, ka tas veltīts soļa attāluma guļošajam rāpulim.

Domāju, čūska no mums nobīsies un rāpos tālāk savās gaitās, bet nekā. Lai arī nostājos tai cieši aiz muguras, tiku vien apskatīts un klusi apšņākts. Tā arī atstājām zalkti guļam ceļa vidū un devāmies tālāk.

Pa ceļam atradām arī vienu otru melleni un zemeni, par kurām biju visai priecīgs. Vēl patiess atvieglojums bija atkal nonākt pie jūras, atstājot aiz muguras odu un dunduru eskortu.

Nakti pārlaist sākotnēji bija plānots pie Dižkalna, tomēr nolēmām paiet vēl kādu gabaliņu tālāk. Zinājām, ka mūs priekšā gaida paplatā Irbes upe, kurai pārbrist diez vai būtu iespējams.  No ceļā sastapta zvejnieka uzzinājām, ka netālu tai pāri ved trosu tilts, kurš gan nebija iezīmēts kartē. Arī draudzene, gatavojoties pārgājienam, bija par tādu lasījusi. Vienīgi nezinājām, kur precīzi tas ir. Tad nu atkal devāmies odu apsēstajos piekrastes mežos, domādami, ka pa ceļam tiltu droši vien ieraudzīsim. Gribējām arī sameklēt tuvumā esošu geocache, tomēr atkal bez precīzām koordinātām negribējām, odu nomocītiem, rakāties pa pārdesmit gadus vecām ēku drupām.

Drīz nonācām krustcelēs, kurās nācās izšķirties, vai dosimies šķērsot Irbi pa netālo šosejas tiltu, vai tomēr meklēsim trošu tiltu. Lai būtu interesantāk, izlēmām par labu otrajam variantam. Tā mēs atkal mūžam nenogurstošo insektu pavadībā devāmies pa ceļu paralēli Irbes upei, kuru saskatāma tomēr nebija. Jo tālāk gājām, jo vairāk šķita, ka esam paspērušies tam garām. Tā arī bija, jo pēc krietna brīža nonācām pie jūras. Nācās vien iekārtoties naktsmītnei, lai nākošajā dienā dotos atpakaļ meklēt trošu tiltu.

Lai arī bijām visai paguruši, tomēr man ļoti gribējās redzēt Irbes upi. Tādēļ, vākdams malku ugunskuram, uzrāpos netālu esošajā un sen pamestajā novērošanas tornītī.

Izbrīnījos, jo ievēroju, ka mūsu pusē Irbei manāmi daži cilvēki. Ieraudzīju arī laivu šķērsojam upi un man uzreiz radās plāns…

Vispirms pabrīdināju ceļa biedreni, lai pārlieku neaizraujas ar iekārtošanos. Tad paņēmu karti un devos pie tālumā pamanītajiem cilvēkiem. Sasveicinājos ar puišiem un pajautāju, vai viņi nezina, kur ir tilts pāri Irbei. Man par lielu pārsteigumu, viņi angliski atbildēja, ka ir no Slovākijas un latviešu valodu nesaprot. Atkārtoju savu jautājumu angliski un uzzināju, ka tilts ir kādus 5 kilometrus atpakaļ. Dziļi nopūtos un teicu, ka esam ar draudzeni nogājuši šodien kādus 20 kilometrus un pavisam negribas doties atpakaļ. Varbūt viņi mūs varētu pārvest ar laivu pāri upei? Puiši priecīgi piekrita un es mudīgi devos pie draudzenes pēc mantām.

Puisis vārdā Martins mūs pabrīdināja, ka laiva var šķist nestabila, bet lai neuztraucamies. Un lodka tik tiešām nešķita stabila :).

Otrā krastā pamanījām diezgan daudzus cilvēkus, kuri bija sagatavojuši naktsmītnes. Martins pastāstīja, ka viņi visi ir draugi un šad tad kopīgi brauc ar laivām. Pateicām paldies un devāmies tālāk, lai drīz vien jau iekoptā vietā gatavotos nakšņošanai. Šajā dienā bija pievarēti ~32 km. Sakūrām ugunskuru un pie tā mēģināju izdomāt, kā atvērt konservētu pupiņu bundžu bez konservu attaisāmā. Tas, izrādās, bija iespējams ar pastkastītes atslēgas un paprāva akmens palīdzību.

Trešajā dienā bija plānots apmeklēt Mazirbes veikalu. Tas arī bija nepieciešams, jo dzeramā ūdens un pārtikas krājumi bija jau gandrīz izsīkuši. Vispār bija vieglas grūtības noteikt, vai pārtika vēl ir droši lietojama uzturā, bet dzīvi palikām un arī uz krūmiem nenācās skriet pārāk bieži…

Kādā atpūtas brīdī ievēroju, ka kājā iekodies viens no nejaukajiem asinssūcējiem. Nekavējoties izrāvu to laukā un aizraidīju uz asiņu aizjūru. Kad biju jau mājās, paskatījos potēšanas pasē, ka vakcīna pret ērču encefalītu bija jāatjauno jau šī gada janvārī…

Iznākuši no veikala, apsēdāmies uz soliņa un laimīgi notiesājām katrs pa saldējumam. Tālāk devāmies uz laivu kapsētu, kur atradām arī geocache.

Nākošais geocache atradās netālu esošajā novērošanas tornī. Diez cik stabils tas neizskatījās, tomēr draudzene rāpās tajā augšā. Kešu gan tā arī neatradām. Un man jau nu nemaz negribējās līst nestabilā veidojuma virsotnē, lai tur pastaigātos pa senseno, caurumoto dēļu grīdu. Tā vietā atradu, kur netālu bezdelīgas ierīkojušas ligzdu. Protams, viņas par atklājuma faktu nebija sajūsmā un cītīgi dzina mani prom.

Devāmies tālāk. Lai arī nākamajā bildē šķiet, ka tas ir vienkāršs traktors ar vienkāršu laivu, tā nebūt nav!

Naktsmītnei gatavojāmies mazliet aiz Vecročupes. Pieveikti bija 27 kilometri. Bija visai vējains un auksts. Ugunskuru iekurt izdevās vien pēc daudziem mēģinājumiem un krietnas vārdu pārmaiņas ekskursijas dalībnieku vidū.

Ja labi paskatījās uz jūru, reizēm varēja redzēt tādus kā tornīšus, kas neizskatījās pēc kuģiem. Neesam jūrniecības eksperti, tomēr laikam jau Sāmsala no tās vietas bija saskatāma..?

Bija novērojams arī šāds kustīgs objekts.

Naktī šoreiz bija īpaši auksti, vienīgi varējām sevi mierināt, ka pēc 24 stundām jau gulēsim īstā gultā ar mīkstiem spilveniem… Vēl no rīta apmēram 5:40 mūs uzmodināja garām braucošu automašīnu vai traktoru rūkoņa. Kas tiem cilvēkiem pludmalē tādā rīta agrumā meklējams?

Pēdējai dienai bija palikuši kādi 7 kilometri. Tomēr, lai paspētu uz autobusu pa dienu, īpaši kavēties nebija ieteicams.

Atvēruši no rīta telti, pamanījām garām lidojam ļoti lielu, brūnu putnu.Vēlāk izspriedām, ka tas, visticamāk, bijis jūras ērglis.

Drīz vien nonācām Kolkas ragā.

Vecās bākas drupās esot noslēpts geocache, kuru tā arī nepamanījām. Tomēr ilgi par to neskumām, jo devāmies pa taku mežā un lasījām vēderā mellenes, šoreiz bez milzīga odu mākoņa mugurā. Paskatoties uz jūru, neredzējām tikpat kā nevienu vilnīti, kamēr otrā Kolkas raga pusē ūdens masa diez cik mīlīgi neizskatījās.

Atlika vairs tikai aiziet līdz autobusa pieturai, vēlreiz iegriezties veikalā un sagaidīt autobusu. Tas gan bija ļoti pilns un sevišķi karsts. Faktiski ar to dienu arī Latvijā sākās milzīgais karstums, kurš nav rimies līdz pat šai dienai. Būtu mēs ātrāk to zinājuši, droši vien dotos ceļojumā mazliet vēlāk. Bet, ej nu tici tiem laika pareģiem!

Visbeidzot variet arī aplūkot, kas par to visu sakāms manai ceļa biedrenei.