Archive for Februāris 2012
Referendums. Personīgais viedoklis
«Saskaņas centra» aktīvistes Jeļenas Bačinskas paziņojums pasaules sociālajā tīklā «Facebook»: «Pret otro valsts valodu, šķiet, izteikušās visas organizācijas – sākot ar skolotājiem, ārstiem, studentiem un beidzot ar hokejistiem, katoļu mācītājiem un politiski represētajiem. Tikai prostitūtas vēl trūkst!»
Es personīgi gaidu 18. februāri, lai mitētos šie nebeidzamie aicinājumi balsot pret vai balsot ar sabojātiem biļeteniem. Aicinājumus balsot par nez kādēļ neesmu redzējis, kas arī ir ļoti interesanti. Protams, iet vajag un balsot pret arī vajag, par ko es rakstīju jau iepriekš. Man negribētos, ka Latvijai lojālie krievvalodīgie, aiz riebuma pret šīm kampaņām aizietu nobalsot par.
Kampaņas un aicinājumi ir diezgan dažādi, kā jau to demokrātiskā valstī var sagaidīt. Diemžēl pietrūkst viena vai vairāku publiski redzamu cilvēku, kuri iedrošinātos pilnībā atklāt lietas nopietnību ar visiem tās apstākļiem. Tie paši Dombrovskis, Zatlers, Bērziņš utt. – iet vajag, bet kolīdz nonākam pie kāpēc, sākas tufta. Tādēļ arī rodas sajūta – lāgā negribas iet, bet it kā jau laikam vajag.
Piedevām ir vēl parādījies tā saucamais Labas gribas manifests, kuru parakstot, cilvēki pauž savu apņemšanos piekāpties un meklēt kompromisus. Nepavisam neesmu Raivja Dzintara fans, bet esmu priecīgs, ka viņš šo papīru nav ne parakstījis, ne arī grasās to darīt. Kompromiss? Kad tev mēģina pielikt nazi pie rīkles un saka – atsakies no savas latvietības, tu vēl meklēsi kompromisu? Manifestā nav minēts, ka Latvijai jābūt latviskai un līdz ar to tam ir nulles vērtība. To parakstīt nedrīkst, jo tādējādi mēs atzīstam sevi par kaut daļēji līdzvainīgiem notiekošajā farsā.
Labas gribas manifesta autori nesaprot vai nevēlas saprast, ka mūsu krievvalodīgie ir vien situācijas ķīlnieki. Ir nožēlojami, ka neviena no mūsu valsts amatpersonām nav skaidri pateikusi, ko daļa jau tāpat zina – šo referendumu organizē Krievija, konkrēti Putins un viņa līdzskrējēji. Ja tam pat līdz šim nav atrasti nekādi pierādījumi, tad mūsu drošības dienestus, īpaši Satversmes aizsardzības biroju un Drošības policiju vajadzētu bez žēlastības iztīrīt un varbūt pat likvidēt.
Ja kādam tas ir paslīdējis garām, atgādināšu, ka mūsu tā saucamā krievvalodīgā minoritāte dzīvo citā informācijas telpā, kuru veido atkal tas pats Putins ar saviem līdzskrējējiem. Ar viņiem tiek nežēlīgi manipulēts un līdz pat šim brīdim nekas neliecina, ka reiz tas varētu apstāties. Mēs šos cilvēkus esam atstājuši likteņa, tas ir, Putina varā un viņi tiek pakļauti intensīvai smadzeņu skalošanai. Katru dienu viņiem vislabākajās hitleriskajās tradīcijās tiek atkārtots, ka Latvija ir teju sliktākā valsts pasaulē un ka krievvalodīgie tiek apspiesti! Kā lai vairums no viņiem tam nenotic? Tam, ka krievvalodīgos Latvijā apspiež, arī viens otrs latvietis jau ir noticējis.
Starp citu, ja SC tik ļoti būtu rūpējušas krievvalodīgo tiesības, tās biedri taču būtu aktīvi iesaistījušies integrācijas politikas publiskajā apspriešanā, vai ne? Bet nekā tamlīdzīga. Riešana sākās tikai pēc tam, kad dokuments bija jau apstiprināts. Un pēc tā kāds vēl uzskata, ka SC rūp Latvijas minoritāšu intereses?
Man no sirds žēl gan naivākos, gan gudrākos mūsu minoritāšu pārstāvjus. Naivākos – jo viņi nesaprot, ka ir tikai upurējami bandinieki šaha spēlē, un gudrākos – jo viņi to saprot. Viņiem pat vēlēšanās nav par ko balsot, jo gan PCTVL, gan SC ir Vienotās Krievijas satelītpartijas.
Es neredzu, ka kaut kas pēc 18. februāra uzlabosies. Kamēr mūsu krievvalodīgā minoritāte netiks izrauta no Putina līdzskrējēju informācijas ietekmes, paliks vienīgi sliktāk. Būs jauni referendumi, nākamais, iespējams, par automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem. Tas viss turpināsies līdz viena no pusēm neizturēs.
Ceru, ka reiz Krievijā būs demokrātija un līdzšinējā varza aizvāksies uz elli. Tad arī mēs Latvijā varēsim dzīvot daudz mierīgāk. Vienīgi vai mēs tik ilgi spēsim izturēt?
Protams, manā rīcībā nav pierādījumu, ka tieši Kremlis sponsorē Latvijas krieviskos masu medijus vai ka SC ir mazā Vienotā Krievija. Tādēļ, iespējams, savos apgalvojumos kļūdos un būšu priecīgs, ja man kāds to arī pierādīs.
Integrācija
Masu mediju interpretācijas
Viena un tā pati ziņa, visticamāk, nopirkta no Letas un pārpublicēta. Vien virsraksts masu mediju dažādi interpretēts.
Letas versija, jādomā, oriģināls.
Krievu tēvēnets ar jaunradi nav aizrāvies.
Latviešu tēvēnets mēģina dramatizēt.
Un krievu delfiem tik pieticīgs virsraksts jau nu nepavisam nav pa prātam. Demokrātija, Latvijā taču nav demokrātijas!
Latviešu delfos un apollo minēto rakstu neatradu. Interesanti, kāpēc tā?
Sērkociņu mājiņa
Garos ziemas vakarus īsinot, iedomājos palūkot tīmeklī, ko iespējams sameklēt par sērkociņu mājiņām. Rezultātu vidū atradu instrukciju gan angļu, gan krievu valodās kā pašam bez līmes un speciāliem rīkiem uzbūvēt mājiņu no sērkociņiem.
Pirmā mājiņa sanāca pašķība, toties labi turējās kopā. Nākošās trīs vai četras izjuka, kad bija jau gandrīz pabeigtas. Tādēļ nevis tikai ievietoju saites vai pārtulkoju instrukciju latviski, bet arī pievienoju savus attēlus un papildus komentārus.
Kā jau var nojaust, nepieciešami sērkociņi, vismaz 5 kastītes. Vēlams vairāk, jo sērkociņi mēdz būt visai nekvalitatīvi. Es personīgi mēdzu pirkt 10 paciņas uzreiz. Vēl var noderēt kāds spicāks priekšmets, teiksim, īlens, 20 santīmu monēta un kompaktdiska vāciņš vai biezāka grāmata.
Sērkociņi mēdz būt visādi – taisni, līki, ar apgrauztiem galiem, bez galviņām, trīsšķautņaini utt. Pirmais un ne tas interesantākais darbs ir atlasīt ~200 kvalitatīvus sērkociņus – ar četrām šķautnēm, ne pārlieku lielām galviņām, ne pārlieku tievus un daudz maz vienāda garuma. Dekorēšanai noderēs arī mazāk kvalitatīvie. Šis process ir svarīgs ne tik estētisku, cik praktisku iemeslu dēļ – lai mājiņa turētos kopā.
Paņemam pamatu – grāmatu, diska vāciņu vai tml. un novietojam uz tā divus sērkociņus paralēli vienu otram kā redzams attēlā. Pamats nepieciešams, lai mājiņu varētu brīvi grozīt no visām pusēm.
Pārliekam pāri 8 sērkociņus.
Pārliekam pāri vēl 8 sērkociņus. Būs vieglāk, ja atstatums starp sērkociņiem būs vienāds, bet nav vērts pie tā īpaši censties.
Tālāk pārliekam konstrukcijai pāri divus sērkociņus ar galviņām pretēji vienu otrai. Uz šiem sērkociņiem uzliekam vēl divus tādus pašus.
Tā turpinām līdz kopā esam uzlikuši 14 šādus pārus. Varam pārbaudīt, ka vienā no malām sērkociņu skaits sasniedz 9, otrā – 8.
Pārliekam pāri 8 sērkociņus, galviņām jābūt pretēji vērstām apakšējo sērkociņu galviņām.
Pārliekam pāri vēl 6 sērkociņus, atkal pretēji apakšējiem.
Uzliekam virsū monētu. Tā paredzēta, lai varētu konstrukciju pieturēt no augšas ar pirkstu un sērkociņi neliptu pie pirkstiem.
Stūrīšos ieliekam sērkociņus, kā redzams attēlā. Sērkociņiem jāatduras pret pamatni. Te talkā var ņemt īlenu.
Nākošais darbs ir saspraust sērkociņus starp stūra sērkociņiem.
Gala rezultātam jāizskatās šādi.
Noņemam monētu un saspiežam mājiņu no visām pusēm. To tagad var ņemt rokās. Apakšā vajadzētu palikt 4 sērkociņiem.
Izlīdzinām apkārt monētai saspraustos sērkociņus tā, lai, novietojot mājiņu uz sērkociņu galviņām, tā neļodzītos, bet stāvētu stabili. 
No brīža, kad sienas saspiestas, sērkociņi no mājiņas nedrīkst krist laukā. Ja tā notiek – meklējiet vainu un novērsiet to, piemēram, nomainot pārāk tievu sērkociņu.
Tagad būvēsim mājiņai sienas. Sānos vertikāli iespraužam sērkociņus ar galviņām uz augšu.
Tā visām četrām malām.
Turpinām sienas būvēt, spraužot sērkociņus horizontāli. Sērkociņu galviņām atkal jāiet pa riņķi, bet pretēji iepriekš veidotajam, skatieties attēlā.
No sienām nekas nedrīkst krist laukā, citādi mājiņa vēlāk var sabrukt.
Iespraužam stūros trūkstošos sērkociņus.
Pavelkam sērkociņus uz augšu līdzīgi kā redzams attēlā. Mājiņai nevajadzētu sagāzties, tomēr, ja tas vispār notiks, tad visticamāk tieši šobrīd. Iespraužam augšā divus trūkstošos sērkociņus.
Tālāk iespraužam divās rindās 8 sērkociņus, tad divās rindās pa 6, pa 4 un pa 2.
Visbeidzot uzklājam jumtu.
Izlīdzinām un piespiežam sērkociņus tā, lai jumts turētos stabili un nekas nekristu laukā.
Varam mājiņu izdaiļot ar skursteni, durvīm un logiem. Pēdējiem vajadzēs sērkociņus pārlauzt uz pusēm.
Lūk arī gala rezultāts.
Dedzināt neesmu mēģinājis, bet, spriežot no jūtūbē redzētajiem video, telpās to labāk nedarīt.
Runāsim latviski!
Pēdējās dienās, šķiet, gandrīz visi, mani ieskaitot, aicina piedalīties referendumā pret krievu valodu kā pirmo un daudziem arī vienīgo valsts valodu. Tas nebūt nav viss. Vēl tiekam aicināti pie drēbēm piespraust Latvijas karodziņus un automašīnas izdaiļot ar lentītēm karoga krāsās.
No vienas puses ir tikai apsveicami, ka tiek veicināts patriotisms latviešu vidū. No otras man grūti neredzēt vienu neglītu āža kāju spraucamies laukā.
Es personīgi Latvijā nerunāju krieviski. Man ikdienā šī valoda nav nepieciešama. Tās ir manas normālas tiesības – nezināt kādreizējo okupantu valodu. Galu galā viens otrs no viņiem bez problēmām spēj dzīvot Latvijā, neprotot latviešu valodu pat elementārā līmenī. Manuprāt, tas liecina par zināmu garīgu atpalicību, bet būt dumjam jau nevienam nav aizliegts. Tādēļ arī es atļaujos būt dumjš un neprotu krievu valodu.
Diemžēl reizēm man šķiet, ka es būšu viens no pēdējiem latviešiem, kuri atļaujas ikdienā ignorēt krievu valodu. Piemēram, darbā es to redzu vismaz pāris reizes nedēļā. Atnāk klients, bez īpaši jūtama akcenta sasveicinās latviski, apmainās ar standarta frāzēm, bet te pie viņa pienāk darbinieks, kuram ar klientu jāstrādā, un nekavējoties sāk runāt krieviski. OK, pārdevējam labais tonis tā kā būtu pieskaņoties klienta valodai. Es savā darba kolektīvā, šķiet, esmu vienīgais, kurš ne reizes ar klientiem nav runājis krieviski.
Savulaik daudzi vīri, sievas un jaunieši ir cīnījušies par tiesībām runāt Latvijā latviski un samaksājuši par to ar veselību un dzīvību. Vai, runājot savā zemē ar okupantu pēctečiem krieviski, mēs viņus mazliet nenododam?
Tām lentītēm nav lielas jēgas, kamēr latvieši paši neatgriezīsies pie savas dzimtās valodas un neliks to lietot arī minoritātēm. Daudz lielāka jēga būtu nevis lentītēm, bet visiem latviešiem solidarizēties un kaut vienu dienu ar vietējiem iedzīvotājiem nerunāt krieviski. Lai minoritātes uz savas ādas izjūt, ka valsts valoda šeit ir un būs latviešu!
Kāpēc jāiet uz referendumu?
Īsā atbilde ir pretjautājums – Tu vēlies, lai Latvija neatgriezeniski kļūst par Krievijas sastāvdaļu? Nē? Tad ej un paraksties Pret.
Kādēļ tad īsti Latvija kļūs par Krievijas sastāvdaļu un pie tam vēl neatgriezeniski?
Viens no Kremļa politikas uzdevumiem līdzīgi kā Hitleram savulaik ir apvienot krievvalodīgos. Tas nekas, ja tu esi ukrainis, baltkrievs vai čečens. Kremlim ir ērtāk, ka tu esi krievs, krievvalodīgais, jo tad Kremlim ir morālas tiesības bāzt savu trekno pirkstu lietās, kuras uz to neattiecas.
Piemēram, nesen Krievijas ārlietu ministrs izteicās, ka referendums Latvijā ir izpausme tieksmei pēc taisnīguma. Ārlietu ministrija paziņoja, ka tā nav viņa darīšana. Iedomājieties, cik ļoti par pilnu tiktu ņemts mūsu Ārlietu ministrijas paziņojums, ja Latvijā krievu valoda būtu ar oficiālu statusu?
Tas arī ir svarīgākais iemesls, kādēļ ir jāiet uz referendumu pat, ja praktisku rezultātu krieviem sasniegt ir bezcerīgi. Mūsu Ārlietu ministrijai vēlāk būs ļoti sarežģīti, praktiski neiespējami iebilst dažādiem Kremļa meliem par demokrātijas trūkumu un krievvalodīgo apspiešanu. Tiks izdarīts mežonīgs presings, lai krievu valodai piešķirtu vismaz minoritātes valodas statusu un lai piešķir pilsonību visiem nepilsoņiem. Ļoti iespējams, ka tas tiks arī panākts. Rīkot kārtējo referendumu, lai neļautu krieviem to un šito, un vēl to, un vēl šito, būs dārgi, nogurdinoši un daudziem tas šķitīs bezjēdzīgi. Labāk mīļā miera labad būs piekāpties okupantiem vēlreiz un atkal vēlreiz.
Mūsdienās Kremlim nav lielas jēgas fiziski iekarot Latviju. Radīsies postījumi, būs liels nesmukums, konflikts ar NATO, iespējama izslēgšana no visādām organizācijām, nu, kam tas vajadzīgs? Tas pats efekts tiktu panākts, iestutējot Latvijā Kremlim lojālu valdību. Tālākais – salikt padomēs savus cilvēkus, nodot NATO slepenu informāciju Kremlim un piegriezt skābekli latviešu kultūrai būtu tīrie nieki. Uz tā fona pat pilnīgs sīkums ir Ušakova vēlme atjaunot carisko Uzvaras kolonnu Rīgas centrā. Ja masveidā tiks naturalizēti esošie nepilsoņi, no SC valdībā izvairīties būs ļoti, ļoti sarežģīti.
Savulaik vairāki simti tūkstošu cilvēku ir miruši par Latviju. Viņi būtu laimīgi, ja varētu piedalīties referendumā. Un tādus, kas neiet, viņi par latviešiem diez vai uzskatītu.
