Caurums

Ceru, ka būsiet kādreiz ievērojuši, ka Caurums izceļas ar vienu baneri. Gribu uzrakstīt dažus vārdus par to.

Tautas forums pastāv, pateicoties vairāku entuziastu pūliņiem. Rakstu tematika ir ļoti dažāda. Reizēm ir lasāms kāds viedoklis par krīzi, dažreiz ir aicinājumi piedalīties dažādos pasākumos, ir arī raksti par izgudrojumiem, kuri reāli darbojas, bet nav tikuši ieviesti dzīvē. Ir arī saites uz dažādām filmām, audio materiāliem un pat vairākām elektroniskām grāmatām. Manuprāt, daudz kas no tā ir interesants. Es ne vienmēr piekrītu visam tur rakstītajam vai redzamajam, bet kopumā man ļoti patīk uzņemtais virziens uz citādi domājošu sabiedrību. Parasti tiek publicēti 1-2 raksti dienā. Tur ir atrodami arī divi mani sacerējumi :).

Ir iespējams iesūtīt arī savus rakstus vai tulkojumus, kā arī komentēt jau esošos. Visērtāk, manuprāt, jaunumiem Tautas forumā sekot, lietojot RSS: http://www.tautasforums.lv/?feed=rss2. Par to, kas ir RSS un kā to lietot, rakstīts te.

Gāju, ieraudzīju, padomāju un lielā mērā piekritu rakstītajam. Es gan nezinu, ko autors ar to bija domājis, bet man ienāca prātā vairākas interpretācijas.

Piedošana no Dieva. Ja tic tādam Dievam, kāds tas ir aprakstīts Bībelē, viņš piedos jebko, ja vien tu ticēsi viņam un savus grēkus nožēlosi. Tad jau viņš piedos arī, ja tu melosi.

Piedošana no cita cilvēka. Ja mācēsi sastāstīt gana skaistas pasakas, tev piedos. Tikai jāmāk gana skaisti un pārliecinoši melot.

Piedošana sev pašam. Var mēģināt apmānīt pats sevi un noticēt dažādām muļķībām. Ja jau tu nezini, ka tie ir meli, problēmu nav. Piemērs – esmu iesitis otram cilvēkam, ko pārdzīvoju, bet mierinu sevi sakot, ka viņš pats to patiesībā ir gribējis.

Meli vispār mēdz būt stiepjams jēdziens. Kā var viennozīmīgi zināt, kas ir meli un kas nē? Tāpēc, lai panāktu savu mērķi – piedošanu, tiek teikts jebkas. Lielākoties jau tas, kam tu tici, ka tā ir taisnība.

Piedošana, lai arī izskatās pēc no ārpuses saņemtas svētības, reāli ir paša indivīda sirdsapziņas pašpārmetumu beigas. Tātad jāpiedod ir sev pašam. Un taisni tas ir visai sarežģīti – gana kvalitatīvi apmānīt sevi. Varbūt vienkāršāk tomēr ir censties turēties pie patiesības.

Nepaslinkoju un izveidoju vēstuli par Rīgas koncertzāles atrašanās vietu, kuru adresēju visām Rīgas Domes frakcijām, neatkarīgo deputātu blokam un neatkarīgajai deputātei L.Bulmanei. Ar nepacietību gaidīšu atbildi, kurai pēc idejas vajadzētu ierasties pie manis vēl pirms vēlēšanu datuma – 6. jūnija.

Vēstules teksts:

2007. gada 1. jūnijā Rīgas Domes priekšsēdētājs J.Birks pieņēma lēmumu par akustiskās koncertzāles Rīgā, AB dambī (zemesgabala kadastra Nr.01000490002), būvniecības ieceres akceptēšanu. Kopš tā laika ir pagājuši jau gandrīz divi gadi un ir būtiski mainījusies finansiālā situācija gan valstī, gan pašvaldībā.

Vadoties no Latvijas Ģeotehniķu savienības paustās informācijas, lai koncertzāli uz AB dambja būtu iespējams uzcelt, obligāti būtu jāveic dambja rekonstrukcija (apmēram 0,55 km garumā) un krasta atbalsta sienas izbūvēšana apmēram 1,1 km garumā. Šajā vietā Daugavas dziļums ir 6-8 metri. Dūņu slānis ir apmēram 15 metru biezs. Nesošā grunts sākas aptuveni 15-20 metrus zem Daugavas līmeņa. Turklāt celtniecības laikā iespējami neparedzēti darbi, kas saistīti ar iespējamiem akmens krāvumiem, dambja savilcēm un veco pāļu iecirkņiem. Līdz ar to var rasties tehnoloģiski sarežģījumi. Šādi, tikai AB dambim raksturīgi, papildu darbi ievērojami palielina būvdarbu izmaksas.

AB dambis patlaban ir 550 metrus garš un 42 metrus plats. Projektētā koncertzāle ir apmēram 190 metrus gara un aptuveni 60 metrus plata – tātad par 18 metriem platāka par AB dambi. Turklāt Latvijas būvnormatīvos iekļautās ugunsdzēsēju prasības obligāti nosaka šādām būvēm vismaz desmit metru platu piebraukšanas ceļu no visām ēkas pusēm, lai ugunsgrēka gadījumā varētu piebraukt ugunsdzēšanas tehnika. Tātad AB dambja platums būtu jādubulto. Turklāt zem AB dambja ir paredzēta autostāvvieta, kuras būvniecībai zem ūdens līmeņa būtu nepieciešami izsmalcināti būvniecības un hidroizolācijas risinājumi, kas prasītu sevišķi apjomīgus finansiālus ieguldījumus.

Pagaidām koncertzāles celtniecība nav uzsākta un projekts līdzekļu trūkuma dēļ ir iesaldēts. Lai lietderīgi izmantotu radušos pauzi koncertzāles realizācijas gaitā, aicinu uzsākt plaša apmēra sabiedrisku diskusiju par koncertzāles būvniecības vietu. Līdz šim tādas nav bijis, turklāt lēmums par AB dambi kā koncertzāles būvniecības vietu ticis pieņemts šaurā lokā – par to lēmusi koordinācijas komisija kultūras ministres vadībā, vēl ietilpstot Rīgas domes vadītājam un atbildīgo departamentu vadītājiem, Saeimas un nevalstiskā sektora ekspertiem.

Papildus aicinu Jūs atkārtoti izvērtēt AB dambja piemērotību akustiskās koncertzāles atrašanās vietai un atcelt 2007. gada 1. jūnija lēmumu par akustiskās koncertzāles Rīgā, AB dambī (zemesgabala kadastra Nr.01000490002), būvniecības ieceres akceptēšanu.

Lūdzu informēt par Jūsu turpmāk plānoto rīcību un argumentāciju pieņemtā lēmuma par akustisko koncertzāli un plašas publiskās diskusijas par koncertzāles atrašanās vietu sakarā.

Iedomājieties tādu valdību, kurā pie varas būtu TP, LPP/LC, LSDSP un TB/LNNK. Nu, mums tāda jau ir – Rīgas domē. Tā kā šis veidojums ir visai nestabils, tad ļoti bieži nepieciešamas papildus balsis, kuras tiek piesaistītas no SC puses.

Samērā interesants viedoklis par RD patlaban notiekošo ir lasāms šeit. To nav rakstījis nekāds žurnālists, bet gan RD deputāts no JL. Tā kā viņa rakstā pilnīgi nekur neparādās JL – ne tieši, ne netieši minēts, par reklāmu to uzskatīt nevarētu.

Kā rīdzinieks aicinu visus savus līdzpilsētniekus piedalīties gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās un par šīm partijām nebalsot. Iemeslu netrūkst, sākot kaut vai ar koncertzāles projekta atbalstīšanu.

Tas ir ļoti svarīgi, jo diezgan ticami, ka RD aptuveni trešo daļu balsu savāks tā saucamās krievu partijas. Līdz ar to ir jāievēl tādas latviešu partijas, kuras neraujas par katru cenu piepildīt savu sponsoru vēlmes, spēj vienoties par reālu darbu koalīcijā un neaizraujas ar elektorāta piebarošanu ar demagoģiskām frāzēm un neizpildāmiem solījumiem.

Pēdējā laikā uz ielām esmu novērojis, ka palicis vairāk cilvēku, kuri prasa vai lūdz ziedot naudiņu. Parasti vecāka gadu gājuma, bet gadās visādi. Reizēm man to cilvēku paliek žēl, bet naudu vienalga nedodu. Redz, ja es to naudiņu dotu, tad tikai, ja man būtu vienalga, kādam mērķim tā tiktu izdota. Bet man nav vienalga!

Dodot naudu, es viņam maksāju par to, ka man prasa naudu. Bet man nepatīk, ja man prasa naudu. Prasa vai lūdz bieži ir viens un tas pats. Formāli jau vienmēr to naudiņu lūdz, bet formāts, kādā tas notiek, reizēm ir visai agresīvs. Piemēram, sēž tante pie aparāta, kur met monētas, lai samaksātu par stāvvietu. Kā tu pateiksi, ka tev nav naudas, ja viņa vēro katru tavu kustību? Starp citu, naudas prasīšana vai pat lūgšana ir sodāma darbība. Drīkst sēdēt maliņā ar savu pastiepto saujiņu vai nolikto trauciņu, bet nedrīkst naudu lūgt skaļi, kas pēdējā laikā diezgan aktīvi tiek piekopts.

Man ir gadījies redzēt, kā, izejot no baznīcas, pensionāre iedod bomzītim dažus santīmus, kurus viņš pēc tam demonstratīvi – lai izrādītos otram bomzītim, triec pret zemi. Manuprāt, tam bomzim kārtīgi pa purnu vajadzētu sadot, bet, nu, lai jau… Mācīšos labāk no citu kļūdām.

Diezgan dīvaini ir, kad redzu vienus un tos pašus cilvēkus ubagojam naudu ilgstoši vienā un tajā pašā laikā un vietā. Es eju uz darbu un ubags stāv turpat manā ceļā. Arī uz darbu atnācis. Vai lai es viņam maksāju par viņa profesionālo nodarbošanos? Vai man tas patīk, ka man tas būtu jāatbalsta? Un kāpēc tieši man tas būtu jādara? Kāpēc man būtu jāstrādā viņa vietā?

Reizēm es iedomājos, par ko šie cilvēki savulaik nobalsojuši vēlēšanās. Un vai vispār ir gājuši balsot. Es to nekad neesmu jautājis, bet pieļauju, ka viņu atbildes mani varētu aizkaitināt. Var jau, protams, aizbildināties, ka šiem cilvēkiem ir švaki ar izglītību, varbūt arī ar informāciju un ka viņi ir mazliet muļķāki par pārējiem, kā dēļ nespēj pieņemt pārdomātu lēmumu. Bet tas, ka tu esi muļķis, jau nenozīmē, ka man par to jācieš. Ciet pats un, ja tiešām nekādu citu variantu nav, ubago vien tālāk. Es to neatbalstu, bet kā rīkojas citi, tā jau ir viņu darīšana.

Īpaša kategorija ir tā saucamie ielu mākslinieki. Domāju, ka daudzi zina tanti, kura, dauzīdama ksilofonu, izdveš vārdos grūti aprakstāmas skaņas. Un tā esot ielu māksliniece. Man gan liekas, ka viņas īstā vieta būtu psihoneiroloģiskajā dispanserā, bet tas tā. Galvenais, ka, dzirdot tantes radīto mūziku, man gribas atrasties no viņas pamatīgā attālumā. Bet ko tad, ja viņa ar savu daiļradi nodarbojas, teiksim, pie manas darba vietas vai citur, kur man jāpavada ilgāks laika brīdis? Piemēram, pie Brīvības pieminekļa, kur es nevēlos, lai mani nepārtraukti traucē kakofonija.

Ir jau vēl arī skaļie krievvalodīgie dziedātāji / strinkšķinātāji tunelī un sevišķi skaļie ūbelētāji (viņi laikam sevi pasniedz kā indiāņus) pie stacijas. Atkal – subjektīvi, bet man drīzāk gribētos samaksāt kādam, lai piespiež šos mākslas darītājus aizvērties. Piemēram, Vācijā (nezinu gan, vai visā teritorijā) esot ieviesta prakse ielu māksliniekiem izņemt licences pilsētas domē. Bez licences ielās darboties nav atļauts. Un tas ir labi, jo nez vai pie licences tiktu tāda ksilofona dauzītāja. Vai onkulītis, kurš tā izpūš Bītlus, ka ausis vien gribas nolocīt.

Ir arī skaisti piemēri. Reiz redzēju, kā viena tūriste stāv pie vijolnieka un, līstot asarām, skatās uz viņu un klausās. Man tas toreiz likās mazliet sirreāli. Vai tad kāds pie mūzikas arī raud? Mūsdienās? Vēl ir Vecrīgas rotējošā tante, kura laikam atkal drīz parādīsies. Kādreiz ar grūtībām valdīju smieklus, redzot, kā viņai pievienojas dejot kādi trīs ārzemju puiši. Man pašam tante nesimpatizē, bet viņa vismaz neuzmācas garāmgājējiem un netraucē ar sevišķi skaļu mūziku. Un, ja reiz kādam viņa sagādā prieku – tad lai jau viņa tur rotē.

Vai zinājāt, ka tikai 5% krievu tautības skolēnu uzskata, ka Latvija 1944. gadā tikusi okupēta?

Tie, protams, ir tikai maz izskaidroti pētījuma rezultāti, bet tomēr. Ja aptauja būtu galīgi no pirksta izzīsta, tur nebūtu 5%, bet drīzāk gan 30-50. Un tas liek aizdomāties par divām lietām.

Par aptaujām kopumā. Cik reizes jums ir nācies piedzīvot, ka tieciet aptaujāts? Man personīgi, ja vien neskaita šaurus pētījumus noteikta uzņēmuma interesēs (piem., kā jums patīk Galerija “Centrs” vai ko jūs domājiet par šokolādes batoniņiem), ne reizi. Tādēļ no savas pieredzes spriežot, es diezgan pamatoti varu uzskatīt, ka jebkādas aptaujas vairāk vai mazāk ir pilnīgas buļļa kakas. Es neredzu objektīvu iemeslu, kāpēc man vajadzētu ticēt uzņēmumam – vienalga valsts vai privātajam, kurš apgalvo, ka zina, ko domā sabiedrība. Toties es redzu daudzus subjektīvus, kāpēc tam ticēt nevajadzētu.

Pirmkārt, nevienu reizi aptaujātāji nav vērsušies pie manis. Otrkārt, cilvēki mēdz pieslieties vairākuma viedoklim, kādēļ “publiskais viedoklis” ir ļoti spēcīgs instruments manipulācijai ar sabiedrību. Treškārt, pat, ja tāda aptauja patiešām ir notikusi, mēs nezinām, kādas motivācijas vadīti respondenti ir atbildējuši. Varbūt viņi atbildējuši, lai pēc iespējas ātrāk tiktu vaļā no intervētāja un saņemtu par savām atbildēm noteiktu atalgojumu? Ceturtkārt, varbūt aptaujas veicējs ir ieinteresēts, lai rezultāti būtu tieši tādi, kādiem tiem būtu jāsanāk?

Par krievvalodīgajiem. Lai labticīgi uzskatītu, ka PSRS armija savulaik ienāca Baltijas valstīs ar mērķi tās atbrīvot, pēc tam tās brīvprātīgi esot lūgušas uzņemt tās PSRS sastāvā, jābūt mazliet no mēness nokritušam. Varbūt bērni arī savā neizglītotībā tādi ir, bet pieaugušie, nu, atvainojiet! Te ir jāmet milzīgs bluķis izglītības sistēmas virzienā, ka tā visus šos gadus krievvalodīgo izglītībai nav pievērsusies ar nepieciešamo rūpību un uzmanību. Faktiski jebkādi centieni integrēt sabiedrību atduras pret šo šķērsli. Ir pārāk daudz cilvēku, kuriem šis jautājums ir tik sāpīgs, ka viņi nespēj vienkārši samierināties ar otras puses interpretāciju.

Šodien pilnīgi nejaušā kārtā pusdienas pārtraukumā devos nedaudz vēlāk kā parasti un kaut kā gadījās noiet tieši gar Saeimu. Sastapu daudzus cilvēkus, iespējams, ap 200-300 (kaut gan radio apgalvo, ka tikai 100), kuri izdaiļoja blakus esošos kokus ar lentītēm, kā arī gāja Saeimā un nodeva deputātiem sarūpētās dāvanas.

Arī es palūdzu nejaušajam garāmgājējam lentīti un devos to apsiet ap tuvāko kociņu.

Nez kāpēc bija manāms arī daudz, daudz žurnālistu. Policisti bija gatavi uz nekārtībām kā nekad.

Starp citu, uz brīdi, lai ātrā riksī dotos uz blakus ēku, parādījās arī viens no deputātiem K.Leiškalns no Tautas partijas. Kāds no garāmgājējiem centās viņam iedot pieklājīga izskata dāvanu maisiņu, bet, kolīdz K.Leiškalns no pūļa un publikas bija patālāk, no viņa atskanēja atbilde “atpisies”, kuru gan labi dzirdēja dāvanas sniedzējs un vismaz (bet baidos, ka arī tikai) viens garāmgājējs – es.

Nepaslinkoju un aizgāju pusdienas pārtraukumā paskatīties uz zemniekiem. Te būs arī dažas bildes ieskatam. Biju gaidījis kaut ko mazliet grandiozāku, bet, ja objektīvi, labi vien ir, ka mazais placītis pie Zemkopības ministrijas nav galīgi pārbāzts. Atšķirībā no 13.01. atmosfēra ir mierīga, nav alkoholizējušos elementu. Policija arī netālu cītīgi dežūrē. Ir daudz žurnālistu, tostarp bija dzirdamas arī intervijas krievu valodā. Necentos noklausīties, bet man lielas aizdomas, ka gan jau tās tiks izmantotas tā, kā lielajai kaimiņvalstij tas būs izdevīgāk.

Sanāca garām iet arī Saeimai, kura, kā izskatās, jau laicīgi nodrošināta pret dažādiem starpgadījumiem. Es gan nudien nedomāju, ka tādi varētu rasties. Ja arī tādi būs, tad tos rīkos nevis zemnieki, bet apmaksāti provokatori.

Sirdī jūtu līdzi šiem cilvēkiem. Tieši viņi ir tie, kuri apgādā ar pārtiku visus pilsētniekus. Bez pilsētniekiem pēc idejas vispār varētu iztikt. Otrādi gan nē. Tāpēc vien viņiem būtu jāsaņem augstāks atalgojums un mums – pilsētniekiem jābūt viņiem īpaši pateicīgiem. Viņi ražo kaut ko ļoti derīgu un vajadzīgu atšķirībā no lielas daļas pilsētnieku.

Tautas forumā ir parādījusies 10 lpp. gara pasaka latviešu valodā, kuru neviļus var noturēt arī par globālās finanšu sistēmas izklāstu. Paralēles velkamas ar Zeitgeist un Zeitgeist: Addendum stāstīto. Tā kā, ja ne viss par globālajām finansēm stāstītais no šīm filmām palika skaidrs, var droši ķerties pie Dod man pasauli plus 5%.

Ja tā padomāju, atceros, ka pirms laba laika S.Kalniete pieslējās Jaunajam laikam. Nekas prātā paliekošs no viņas tolaik izdarītā nav palicis, bet pagājušajās Saeimas vēlēšanās Kalniete tika bīdīta kā JL kandidāte prezidenta amatam. Nekas no tā nesanāca, jo partijas, kuras krāpās vēlēšanās, kopumā sev iepirka vairāk par 50 mandātiem Saeimā, bet tas tā.

Kādu laiciņu vēlāk S.Kalniete kopā ar domu biedriem, to skaitā K.Šadurski un I.Čepāni no JL frakcijas atšķēlās un izveidoja savu “Pilsoniskās savienības” pulciņu. No JL līdz šim PS atšķīrusies vien ar to, ka vārdos un darbos ir tuvāki valdošajai koalīcijai. Piemēram, kad vajadzēja iet pie V.Zatlera visām partijām solīties un parakstīt diezgan ūdeņainu un bezjēdzīgu papīru, ka “tiks iecelts KNAB priekšnieks un ka Latvijai vajag ņemt aizdevumu”, PS kopā ar ZZS, TP, LPP/LC un TB/LNNK to parakstīja, bet JL nē. Tas notika 10. decembrī. Nu, mīļās partijas, kurš no zoodārzniekiem šodien 27.01. ir KNAB priekšnieks?

Atšķelšanās sakarā toreiz JL pa-(uz)metējiem tika pārmests, ka viņi esot solījušies baznīcā frakcijas pamešanas gadījumā nolikt deputātu mandātus. To neizdarīja pilnīgi neviens un pēc garākas apstākļu noskaidrošanas tika secināts, ka faktiski to solījies darīt vienīgi K.Šadurskis. Nezinu, kurš no JL elektorāta paturēja prātā, kurš tad konkrēti no deputātiem bija apsolījis nolikt mandātu un kurš nē. Es nē.

Starp citu, par K.Šadurski runājot, kādu laiku viņš uzturēja arī savu blogu iekš diena.lv. Nu jau stipri ilgu laiku neko vairs nav rakstījis. Domājams, viņam apnicis, ka pie rakstu komentāriem lasītāji vienmēr atceras pajautāt, kad tiks izpildīts baznīcā dotais zvērests un nolikts Saeimas deputāta mandāts. Nāk prātā arī dzirdēta atsauksme, ka pie K.Šadurska pirms dažiem gadiem RTU lekcijās esot bijis interesanti , bet iemācījies kaut ko esot tikai retais.

Bet, atgriežoties pie S.Kalnietes, uzskatāmu pretrunu starp viņas teikto un darīto piefiksējis J.Domburs. Pirms apmēram gada S.Kalniete esot stingri apgalvojusi, ka Eiropas parlamenta vēlēšanās vairs nestartēs. Un kas notiek tagad?

No vienas puses es gribētu, lai cilvēki par viņu balso un aizsūta emigrācijā uz Eiropas parlamentu. Tad vismaz Latvijā būtu par vienu apnicīgu solītāju – nedarītāju mazāk.