Dzīvnieku slepkavošanas legalizācijas atbalstītāji
Rīt no rīta pie Saeimas notiks pikets pret nežēlīgas dzīvnieku kaušanas legalizāciju. To slepeni mēģina izbīdīt cauri Saeimai kāda vārda nenosaukta uzņēmēja interesēs. Žēl, ka tāda slepenība, jo domāju, ka daudzi gribētu uzzināt, kurš ir tas varonis. Bet nav nekāds noslēpums, kuri ir tie varoņi no Saeimas, kas bijuši sastāvā Saeimas komisijai, kura šo likumprojektu apstiprinājusi. Tie ir:
Vents Armands Krauklis (TP) – komisijas priekšsēdētājs, Mārtiņš Roze (ZZS) – priekšsēdētāja biedts, Jānis Tutins (SC) – sekretārs, Vitālijs Aizbalts (LPP/LC), Māris Ārbergs (TP), Madars Lasmanis (JL), Ingmārs Līdaka (ZZS), Artūrs Rubiks (SC), Anna Seile (TB/LNNK), Juris Sokolovskis (PCTVL) un Dzintars Zaķis (JL).
Protams, nav teikts, ka viņi visi šo projektu ir atbalstījuši. Tomēr būtu tikai loģiski no viņiem visiem prasīt par to atbildību un vismaz pienākums izskaidrot situāciju viņiem ir.
10 domas par laiku
Sanāca tīmekļa plašumos uziet šo burvīgo grāmatu. Tajā tiek stāstīts par citu skatījumu uz laiku. Mūsdienās gandrīz nevienam nekad nav laika. Bet reāli taču visiem cilvēkiem ir vienādi daudz laika – 24 stundas diennaktī. Kādēļ agrāk ar to pietika, bet tagad nepietiek?
Astotais trolejbuss
Kādreiz 21. trolejbusu pārsauca par 25. trolejbusu. Kā iemesls tika piesauktas vecās tantiņas, kuras tajās nedaudzajās pieturās, kuras 21. trolejbusam bija kopīgas ar 21. autobusu, reizēm esot abus transporta līdzekļus sajaukušas. Nu, ļoti humāni.
Nezinu, vai kādreiz mainīs arī 8. trolejbusa numuru, bet tā kā 8. autobuss turpat vien netālu grozās, tad, manuprāt, tas ir tikai laika jautājums. Pagaidām autobusu no trolejbusa iespējams atšķirt, pateicoties informatīvai zīmītei vadītāja loga nostūrī.
Es tikai nevienu 8. autobusu neesmu pēdējā laikā redzējis, tāpēc nezinu, vai tie arī ir tikuši pie informējošā uzraksta. Gan jau, ka ir.
Rusofobija
Ziniet, pa lielam es nevaru ciest krievus. Sauciet mani par rasistu, šovinistu, nacistu vai vienalga ko, bet tā ir. Es pats to uztveru kā pašsaprotamu lietu. Zinu, ka neesmu ne tuvu vienīgais krievu nīdējs. Ir daudz tādu cilvēku kā es. Nianses atšķiras, bet kopumā – jā, daudz cilvēku nevar ciest krievus.
Man, protams, nav nekas pret miermīlīgiem krieviem, kuri dzīvo savā etniskajā dzimtenē un vēlas to pašu ko vairums normālu cilvēku – mieru, ģimeni, saticību ar saviem kaimiņiem utt. Arī krievu kultūrā es regulāri atrodu šo to priekš sevis. Bet es nevaru ciest okupantus, kuri dzīvo Latvijas, Igaunijas un Lietuvas teritorijā. Kā arī tos, kuri uzskata, ka postpadomju valstis ir Krievijas īpašums. Nē, mīlīši, tā nav vis un nekad arī nebūs…
Varbūt kādam, kurš nav ikdienā ar viņiem saskāries, ir grūti saprast atšķirības starp vidējo krievu un latvieti. Bet tādas ir. Vispirms jau katrs runā savā valodā. Kas ir īpaši skumji, krievi nelabprāt runā latviski. Lielākoties viņi latviešu valodu prot, bet tā kā latvieši parasti runā arī krieviski, tad viņi to nelieto. Viņiem tā nav vajadzīga. Krievu valoda dominē latviešu un krievu savstarpējā saziņā. Latvieši izturas kā minoritātes. Kādreiz, kad biju mazs, cerēju, ka šī situācija varbūt reiz varētu mainīties. Nāca neatkarība, tika nomainītas ielu plāksnītes no krievu + latviešu uzrakstiem uz tikai latviešu uzrakstiem, bet būtībā nekas daudz nemainījās. Ir pagājuši 20 gadi un joprojām es varu ieiet veikalā, palūgt, teiksim, uzgriežņu atslēgu un pārdevējs nesaprot, ko es vēlos. Tas nav normāli. Diemžēl milzīga vaina par to jāuzņemas pašiem latviešiem, kuri runā krieviski. Kādēļ tad tu esi latvietis, kādēļ tu māki latviešu valodu, ja sarunājoties ar citiem tu labprātāk runā krieviski? Tas nekas, ka tam krievam ir neērti, viņš ir okupants vai okupnatu pēcnācējs un viņa pienākums ir runāt latviešu valodā.
Vēl krieviem ir raksturīgi vispirms painteresēties par savām un savas ģimenes interesēm. Viss pārējais var iet uz poda. Vidusmēra latvietis tā nerīkojas. Jā, arī viņam ir svarīgs viņš pats un viņa ģimene, bet viņš tādēļ neignorē visu pārējo. Vidusmēra krievs toties ir kaut kas līdzīgs pasaules nabai. Pasaule griežas ap viņu. Uz ceļa viņam vienmēr ir priekšroka un arī rindas viņam nav domātas.
Īpašs fenomens ir Krievijas karodziņi automobiļos ar Latvijas numuru. Ja reiz tu esi tāds Krievijas patriots, tad ko tu te Latvijā dari? Brauc uz savu sapņu zemi un dzīvo tur. Tikai man nez kāpēc liekas, ka tur šie lielie Krievijas patrioti diez cik ilgi neizturēs un bēgs atpakaļ uz Latviju. Jo par Krieviju viņiem priekšstats ir no masu medijiem – tiem pašiem, kas atrodas Kremļa kontrolē un izplata demagoģiju, ka okupācijas nebija, ka Gruzija pati sašķēlusies un tādā garā.
Es reiz Berlīnes autoostā mēģināju nopirkt biļetes līdz Hamburgai. Man tas teju vai neizdevās, jo autoostas biļešu pārdevējs bez mazākajiem kompleksiem paziņoja, ka prot vienīgi vācu valodu. Es vienalga mēģināju runāt angliski, teikt frāzes, kuras manuprāt, būtu jāprot arī ikvienam vācietim, tomēr mani ignorēja. Bez jebkādiem kompleksiem. Tā es tiku piespiests atcerēties kaut kādas vācu valodas driskas. Un, ja reiz rietumnieciskajā Vācijā šis gadījums ir normāls, tad ko mēs te ceremonējamies ar mūsu vietējiem pacaniem?
Es principa pēc nerunāju krieviski un nerunāšu arī turpmāk. Kaut vai lai es paliktu pēdējais latvietis pasaulē. Man nav nekāda pienākuma zināt šo pacanu valodu un runāt ar viņiem tajā. Turklāt es ar lepojos ar savu nostāju un uzskatu, ka jo vairāk latviešu rīkotos līdzīgi man, jo latviskākā un nacionāli pašapzinīgākā vidē mēs visi dzīvotu.
Starp citu, es cienu krievus, kuri mēģina runāt latviski arī, ja viņiem tas neizdodas pārāk labi. Vēl es personīgi pazīstu daudzus diezgan jaukus krievu tautības cilvēkus, pret kuriem man nav nekādu pretenziju. Pārējie – ziniet, es jūs vienmēr labprātāk gribēšu redzēt braucam prom uz savu etnisko dzimteni. Un ne es vienīgais, ticiet man.
Sabiedrībai jābūt domājošai
Izrādās, ka mums ir mesija.
Jau šīs replikas nosaukumā minu, ka par savu misiju uzskatu patstāvīgi domājušas sabiedrības veicināšanu. Ja tāda būtu, tad vieglāk būtu atrast izeju no krīzes, kā arī izraudzīt tādus sabiedrības priekšstāvjus, kas domājošas sabiedrības kontrolēti nebūtu pieļāvuši šādu krīzi.
Nu, lieliski, ka mums tagad būs viens kolosāls ģēnijs vārdā Kristians, kurš nodarbosies ar mūsu domāšanas attīstīšanu. Spriežu, ka, ja Kristianam ir tādas morālas tiesības mācīt citus, tad viņam pašam ar domāšanu nav problēmu. Un ar mazvērtības kompleksiem ne tik.
Pieņemsim, ka Kristians tik tiešām ir ģēnijs. Bet tad jau ir jābūt taustāmiem rezultātiem. Ar domājošas sabiedrības veicināšanu viņš ir nodarbojies jau iepriekš atsevišķā NRA slejā. Un kur tad ir tie panākumi? Kurš latvietis ir kļuvis domājošāks, pateicoties viņa skribelējumiem? Pēc pašslavinošo tekstu gūzmas jādomā, ka viņu ir kādi vairāki tūkstoši.
Tagad paņemsim pāris rezumējošas rindkopas no Kristiana diviem pēdējiem rakstiem viņa slejā NRA.
Latvietis kā savu spēj iedomāties tikai savu viensētu, mūsdienās tā var būt arī privātmāja, dzīvoklis un darba kabinets. Latvieši joprojām ir nespējīgi vienoties kopīgam darbam pat daudzdzīvokļu mājas līmenī, kad nepieciešams vienoties par slēdzamu durvju ierīkošanu, nemaz nerunājot par tādiem kopdarbiem kā lifta ierīkošanu un mājas siltināšanu. Tāpat nav iespējama vienošanās kvartāla, ciema, pilsētas, valsts mērogā.
Ir jāmainās sabiedrībai. Ticu, ka tā pati to nespēj, jo vieglāk ir vainot kādu un meklēt vainīgos, nevis nospraust mērķus un noteikt līdzekļus to sasniegšanai. Tāpēc ceru, ka krīze atvērs acis, lai sabiedrība aizdomātos, ka vainojama ir ne tikai elite, bet arī katrs no mums.
Kā jums patīk? Man ļoti. Viņš taču ir mesija! Es pēc šādu tekstu izlasīšanas jūtos daudz domājošāks. Varbūt viņš vēlas būt mūsu jaunais Ulmanis? Kristian, domāju, ka tev taču iebildumu nebūtu, vai ne?
Es tikai vienu nesaprotu. Ja neskaita sevišķi uzpūtīgo toni, ar ko viņa raksti atšķiras no 50% sacerējumu iekš dienas blogiem?
Kā izglābt pasauli?
Vakar sanāca apmeklēt dokumentālo filmu par pasaules glābšanu. No sākuma domāju, ka nekas īpašs nebūs, bet biju ļoti patīkami pārsteigts. Reizēm, lai iekustinātu lietas, pietiek ar pāris skaļām muļķībām. Piemēram, izplatīt neīstus New York Times eksemplārus vai uzstāties nopietnās konferencēs kā lielu uzņēmumu pārstāvjiem un apsolīt visiem daudz labu lietu.
Filmu sauc The Yes Men Fix the World un to vēl rādīs svētdien 18:00 iekš K Suņa. Iespējams, tas varētu arī nebūt vienīgais veids, kā redzēt šo filmu…
Mans pirmais septembris
Man jau trīs gadus pirmais septembris neko sevišķu nenozīmē. Vienīgi uz ielām manāms vairāk glītu meiteņu un sastrēgumi kļūst pamanāmāki. Bet vai tie ir svētki? Nē. Es vienalga nevaru ciest šo datumu. Katru gadu tas mani ir biedējis, iezvanot atvadas no siltās vasaras un brīvā laika.
Uz skolu iet man riebās. Ar gadiem riebuma pakāpes mainījās, bet īpaši neciešami bija pamatskolā. Pēc tam jau es vienkārši samierinājos un pieradu. Atceroties agros rītus, kad bija jāceļas uz skolu, atmiņā ataust viegls nelabums iekšējos orgānos. Atkal tur… Par ko? Ko es tik sliktu biju nodarījis, ka mani vajadzēja tā mocīt?
Un tagad es apkārt dzirdu aicinājumus skolotājiem – nesabojājiet bērniem svētkus, neejiet piketēt, neģērbiet sēru drēbes utt. Khem. Skolotāji par sūrajiem laikiem ir čīkstējuši ar apskaužamu regularitāti jau kopš laikiem, kad es vēl biju mazs pamatskolēns. Atļaušos izteikt savu nekompetento viedokli, ka nemaz tik briesmīgi jau nu viņiem neklājas vis. Un vēl – es nemaz nebiju bēdīgs, kad skolotāju streiku dēļ savulaik varēju kādu dienu neiet uz skolu. Tās bija laimes pilnas dienas. Īsta, necerēta debesu dāvana.
